Kā vērtējat Latvijas piensaimniecības nozares perspektīvas pēc drīzumā gaidāmās piena kvotu atcelšanas?
Patlaban neviens to, kā konkrēti mainīsies situācija piensaimniecības nozarē Latvijā un kopumā Eiropas Savienībā (ES), nav prognozējis. Tiek pieļauts, ka tās jaunuzbūvētās piena fermas, kas ir Skandināvijas valstīs, tiks piepildītas ar govīm un piena produkcijas Eiropā kļūs vairāk, teorētiski tas varētu nozīmēt, ka gaidāmas piena cenas izmaiņas. Cena varētu samazināties. Latvijas piensaimnieki, paredzot, ka būs izmaiņas, nedaudz piebremzē ar piena kvantitāti.
Jāsaka, mēs Zemkopības ministrijā (ZM) daudz nodarbojamies ar piena nozari gan Latvijas mērogā, gan ES mērogā. Jāatgādina, ka atbalstu no Eiropas Komisijas (EK) 7,7 miljonu eiro apmērā mēs taču ieguvām. Šie miljoni nenāca vienkārši. Nebija tā, ka mums šo naudu EK būtu piedāvājusi, sakot: "Vai jums Latvijā 7,7 miljonus nevajag?" To, ka Baltijas valstīs situācija piensaimniecībā patiešām ir nopietna, tagad EK izprot, un, ja gadījumā piena cena tiešām krīt, mēs ar EK varētu atgriezties pie sarunas par atbalsta pasākumiem.
Runājot par situāciju Baltijā kopumā, mūsu piensaimnieki saka - salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, esam vissmagākajā situācijā, jo Latvijā piensaimniecības nozare ir sadrumstalota.
Par to varētu pastrīdēties. To, ka mūsu valstī situācija ir tā smagākā, saka Latvijas piensaimnieki, bet, aizbraucot uz Lietuvu, dzirdu, ka tur piensaimnieki apgalvo - viņiem ir smagākā situācija Baltijā. Kad Latvijas valdība nāca pretī piensaimniekiem ar pirmo atbalsta maksājumu, Lietuvā izskanēja viedoklis: "Latvijā valsts savējiem palīdz, bet mums Lietuvā neviens nepalīdz." Tas, ka Lietuvā ir daudzi lieli piena uzņēmumi, kas pārstrādā pienu vērienīgos apjomos, gan ir neapstrīdams fakts. Mums Latvijā nav neviena piena pārstrādes uzņēmuma, kas pieņem vairāk nekā 1000 tonnu piena dienā, Lietuvā tādi ir. Iemesls ir pirms daudziem gadiem noteiktā Lietuvas politika, un Lietuva jau gadiem ilgi vairāk naudas nekā Latvija ieguldījusi piena pārstrādes industrijas veidošanā. Vēl jāatzīst - visur, kur mēs braucam meklēt piena tirgu, redzam, ka Lietuvas uzņēmēji jau priekšā, jo bijuši aktīvāki, reaģējuši ātrāk, risinājuši biznesa sarunas raitāk nekā Latvijas uzņēmēji. Arī patlaban Lietuvas uzņēmēji ļoti aktīvi meklē jaunus tirgus, piemēram, Baltkrievijā. Tur Latvijas uzņēmēji darbojas samērā maz. Ja man piena pārstrādātājs saka: "Nav pārāk izdevīgi strādāt Baltkrievijas tirgū," - tad man jāprasa: "Ko nozīmē - nav pārāk izdevīgi?" Krīzes situācijā, ja vari kādu centu nopelnīt, lai nebūtu jāsamazina ražošana, lai nebūtu lopi jālikvidē, arī tie daži centi ir ļoti svarīgi. Latvijas piena nozares uzņēmējiem jāsaprot, ka nevar cerēt uz tādu peļņu, kāda tā bija pirms krīzes, kad visi jutās priecīgi par to, ka piena cena bija 36-40 centu par litru. Jāsaprot, ka tirgus svārstības ir un būs vienmēr.
Kurā brīdī uzņēmējiem ir tiesības prasīt valsts palīdzību? Jebkuru neizdevīgu valūtas svārstību gadījumā jau valsts nevar sniegt finansiālu atbalstu.
Nē, protams, nē. ES eksperti noteikuši, ja nozarei ir mīnusā 30%, tad var runāt par krīzi. Viss pārējais ir vien tirgus svārstības. Turklāt tagad kopumā Eiropā situācija piena nozarē uzlabojas. Baltijas valstīs gan neuzlabojas. Latvijā ir dažādas fermas, ir atšķirīga piena kvalitāte, un nevar teikt, ka mums visiem cena ir 21 cents par piena litru. Esmu ticies ar mazu piensaimniecību īpašniekiem. Piens labs, pēc tā tālu jābrauc, un man žēl, ka no viņiem pienu pērk tikai par 21 centu litrā. Savukārt, kad runāju ar piena pārstrādātāju, izrādās, ka piena pārstrādātājam ar šādu 21 centa cenu bizness sanāk pa nullēm. Var neticēt, var domāt, ka piena pārstrādātājs pašizmaksu nepareizi sarēķinājis, bet tā ir pārstrādātāja izvēle - var pirkt, var nepirkt pienu. Jāpriecājas, ka pērk, var arī nepirkt, jo ļoti izdevīgi jau tas nav. Turklāt izrādās arī, ka blakus mazajai saimniecībai ir liela saimniecība un tajā piena iepirkuma cena ir 26-27 centi par litru. Piensaimnieki bieži saka: "Kāpēc no manis pienu pērk par zemāku cenu nekā no kaimiņa?" Bet ZM vai zemkopības ministrs nevar iejaukties privātajā biznesā un pateikt piena pārstrādātājam: "Tu no visiem pienu pirksi par 24 centiem litrā."
Jā, cenas valsts nevar regulēt.
Nevar gan, un tas, ka ikviens uzņēmējs domā par savu peļņu, ir neapstrīdams fakts. Daudz esmu runājies ar piena pārstrādātājiem un teicis: "Jūs panāciet pretī piensaimniekiem uz savas peļņas rēķina," - bet es jau varu tikai lūgt. Baltkrievijā valsts var noteikt, ka maizes cena tagad konkrētu periodu nemainīsies, nevis demokrātiskajā Latvijā.
Turklāt piena pārstrādātājs pateiks, ka viņam jāsaglabā darbvietas, jāmaksā darbiniekiem algas, jāveic visi obligātie maksājumi un vēl jāiegulda nauda ražošanas attīstībā.
Jā, katram ražotājam, katram lauksaimniekam ir sava ekonomiskā dzīve, paņemti kredīti, nopirkta tehnika, jāmaksā algas un nodokļi, turklāt šo ķēdīti vēl var turpināt. ZM nevar sarēķināt, kā kuram jāstrādā. Turklāt Latvijā līdzīgos apstākļos vienam piensaimniekam veicas ļoti labi, cits peras kā pa purvu. Viens ir labs saimnieks, otram ar saimniekošanu tik labi nemaz neveicas. Tiem, kuri saka - visa piena nozare Latvijā ir pagalam - tāpat kā savulaik cukura ražošanas nozare -, es noteikti nepiekrītu. Nezinu nevienu piena fermu, kuras pārstāvji būtu nākuši uz ZM un teikuši, ka rīt jau bankrots klāt. Ja uzņēmums izvērtē situāciju un nolemj neturpināt strādāt, tas nav bankrots. Zinu cilvēkus, kas pārdevuši 50 govju, bet tas liecina, ka ir tirgus, kurā pārdot, viens negrib turpināt saimniekot, bet cits ir gatavs ar piena lopkopību nodarboties. Tātad nozare kopumā tiek uzskatīta par perspektīvu.
Visu Magdas Riekstiņas interviju ar Zemkopības ministru Jāni Dūklavu lasiet trešdienas, 1.aprīļa, laikrakstā Diena!