Mums ir atsevišķas nozares, piemēram, mazumtirdzniecība, kas pēdējā laikā demonstrē pat visai dinamisku izaugsmi, ja rēķinām ar atbilstošiem mēnešiem pagājušajā gadā, kad ekonomika vēl uzrādīja kāpumu.
Salīdzinošā veiksme mazumtirdzniecībā skaidrojama galvenokārt ar to, ka daļai sabiedrības ir izdevies saglabāt savus ienākumus, tāpat arī uzkrātajiem līdzekļiem droši vien nav maznozīmīga loma. Taču ko darīt tiem, kas strādājuši izmitināšanas nozarē, kur algas nebūt nebija tās lielākās? Ir skaidrs, ka laika posmā vismaz līdz nākamajam pavasarim Latvijas viesnīcu biznesu nekas labs negaida. Maigi runājot. Sociālā distancēšanās noteikti būs ierobežojoša arī citām nozarēm, kas arī var negatīvi ietekmēt nodarbinātību Latvijā. Tas, ka strādājošo kļūst mazāk un šo cilvēku tēriņi saruks, galu galā ietekmēs arī valsts ekonomiskās izaugsmes tempus un nodokļu ieņēmumus.
Minētais nozīmē, ka valdībai gribot negribot atkal nāksies domāt par kādiem kvantitatīviem mēriem, lai noturētu sabiedrības labklājību.
Pavasarī varēja visai atzinīgi vērtēt idejas par dīkstāves pabalstiem salīdzinoši operatīvu ieviešanu, taču gala izpildījums nebija īsti tāds, kādu to varētu vēlēties.
Jo pie pabalsta neizdevās tikt visiem, kam tas bija vajadzīgs un kuri bija maksājuši nodokļus. Arī atbalsta apmērs acīmredzami nav bijis pietiekams, un tas acīmredzami izskaidro to, kāpēc Latvija atkal piedzīvoja straujāko ekonomisko kritumu Baltijā, lai gan samērā labi izskatās uz citu Eiropas valstu fona. Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķinot gada izteiksmē, otrajā ceturksnī samazinājās par 8,9%, kamēr Igaunijā kritums bija par diviem procentpunktiem mazāks, bet Lietuvā tas sasniedza tikai 4,2%.
Nesenā Latvijas Bankas rīkotajā diskusijā par tautsaimniecības attīstību cita starpā tika minēts tas, ka mājsaimniecību labklājības stimulēšanai Covid-19 krīzes mīkstināšanai ticis tērēts ievērojami mazāk nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Publiskotajā informācijā nedaudz atšķiras datumi, līdz kuriem šie līdzekļi iedzīvotājiem izmaksāti, tomēr kopējā aina bija tāda, ka uz Igaunijas un Lietuvas fona izskatījāmies ļoti bēdīgi. Kamēr Latvijā mājsaimniecību labklājības saglabāšanai tika tērēti līdzekļi 0,3% apmērā no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), Lietuvā un Igaunijā atkarībā no valsts šis skaitlis bijis trīs reizes vai gandrīz trīs reizes lielāks nekā Latvijā. Turklāt ir vērts atgādināt, ka kaimiņvalstu IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks nekā pie mums, līdz ar to nominālā naudas izteiksmē izmaksu apjoma ziņā Latvija atpalika vēl vairāk. Tas nozīmē, ka arī patēriņa saglabāšanas iespējas mums bija ievērojami mazākas, ar ko arī zināmā mērā izskaidrojams būtiskāks ekonomiskais kritums. Lietuvas un Igaunijas piemērs uzskatāmi pierāda, ka, lai tiktu pie labāka rezultāta, ir jābūt gataviem arī ieguldīt. Turklāt atšķirībā no eksporta tirgus konjunktūras iekšējo patēriņu mūsu valdībai ir iespēja ietekmēt.