Elitārisms budžeta vārdā

Nupat tāds piemērs ir ministrijas iniciatīva augstskolās neuzņemt studētgribētājus ar zemiem centralizēto eksāmenu rezultātiem. Ministre Ilga Šuplinska gan steigusi precizēt, ka kritēriju paaugstināšana attiektos uz budžeta studiju vietām, tomēr būtību tas nemaina.

Kāpēc šāda iniciatīva vērtējama kā tuvredzīga? Pirmkārt, tieši centralizētie eksāmeni jo spilgti atklāj vidējās izglītības līmenī neatrisinātās problēmas. Piemēram, kā zināms, matemātikā atzīmes sliktas (vai ne visai labas) ir vairākumam skolēnu Latvijā, un pie tā visdrīzāk vainojami ne jau dumjāki bērni nekā agrāk, bet gan laikam jau izglītības saturs, pasniegšanas metodes, zemās skolotāju algas un augstās prasības, par ko tiešā veidā atbildīga ministrija un tās struktūras. Ko nozīmē, ka augstskolā budžeta programmās ņems vien tos, kam labas atzīmes? Ka augstākā izglītība pienākas vien izredzētajiem, kas piedzimuši turīgās ģimenēs vai blakus elitārām skolām? Ja jums nav paveicies ar skolu vai skolotāju, tad esat valsts nolemts vien sēņu lasīšanai kaut kur Īrijā? Otrkārt, mums valstī akūti iztrūkst IT speciālisti – tiem arī atteiks studēt, ja grūtāk gājis skolā? Pat tad, ja viņi būs, kā saka, dzimuši programmētāji? Labāk tad ievedīsim speciālistus no citām valstīm, tie tad cels mūsu «uz zināšanām balstītu» ekonomiku, kamēr mūsu jaunieši turpinās emigrēt? Jo nākamā vai aiznākamā gada budžets ir svarīgāks par valsts nākotni ilgtermiņā?

Jā, zinu, ir arguments par to, ka tāpat jau daļa studijas sākušo "atbirst" pirmā gada laikā, par tiem sanāk, ka valsts lieki naudu tērējusi. Vispirms tad jāatgādina, ka tā ir nevis kaut kādas abstraktas valsts, bet gan no nodokļu maksātājiem, tostarp šo jauniešu vecākiem, iekasētā nauda. Otrām kārtām varbūt tomēr mēģiniet arī iedziļināties, vai tiešām tieši lielā studiju slodze ir tā, kuras dēļ daudzi pārtrauc studijas? Jo īpaši, ja tieši pirmais studiju gads jau nu noteikti nav tāds, kur vislielākā slodze. Drīzāk otrādi – ir zināmi daudzi piemēri, kad drīz pēc studiju sākšanas jaunietim iestājas lielā vilšanās, jo izvēlētās profesijas apgūšanas vietā tiek piedāvāti kaut kādi vispārēji vai šķietami neatbilstoši kursi. Varbūt tiem, kas iecerējuši jaunas izglītības barjeras it kā jauniešu vainas dēļ, te vietā būtu atgādināt vēl nesen tik populāro politisko saukli, ka valstij jāsāk ar sevi? Šajā gadījumā – veidojot izglītības sistēmu tādu, kas nebūtu izglītojamos diskriminējoša.