Vispirms – to ir teikuši jau daudzi, arī es pats, – šī bija līderu cīņa. Partijas, kuru pieteikto sarakstu līderi raisīja vēlētāju simpātijas, bija arī veiksmīgākās kampaņā.
Bija vērojama pretruna starp vēlētāju gaidām pēc kaut kā jauna, sakarīgāka un vienlaikus arī gatavību aiz inerces, ieraduma atkal nobalsot par tiem pašiem "vecajiem vēžiem", skaidri atzīstot, ka derētu labāki, bet problēma, ka nav skaidrs, kuri tad ir tie labākie.
Tieši tuvāka pretendentu uz astoņām Latvijas vietām iepazīšana, šķiet, bija lielākā problēma vairākumam vēlētāju.
Vispirms jau tāpēc, ka sabiedrībā joprojām trūkst pilnvērtīgas izpratnes par eiroparlamentāriešu darba specifiku – to skaidri atklāja saturiski atšķirīgie pretendentu piedāvājumi, solījumi publiskajās priekšvēlēšanu debatēs – tie, kas ir bijuši Eiroparlamenta deputāti (piemēram, Dombrovskis un Kalniete no Jaunās Vienotības, Zīle no Nacionālās apvienības u. c.) vai darbojušies Eiropas institūcijās kā nevalstisko organizāciju jeb sabiedrības pārstāvji (kā Anča no Progresīvajiem), runāja par darbiem, kas reāli sasniedzami un ir visas Eiropas Savienības vēlētāju interesēs, savukārt mazāk pieredzējušie kārtējo reizi sacentās vairāksolīšanā par to, kādus zelta kalnus no Eiropas katrs spēšot šurp atstiept. Protams, uz šiem "zelta kalnu" solījumiem daļa vēlētāju allaž uzķeras un vēlāk neizbēgami viļas...
Vēl sabiedrībā bija vērojama tāda kā naudas skaitīšana svešā maciņā. Vairāk – tiešajā vai interneta saziņā. Proti, tā vietā, lai domātu, kāds būtu labums no katra potenciālā deputāta darba Eiropas Parlamentā, lielāku vērību pievērsa labumam, ko katrs no Latvijas astotnieka iegūtu līdz ar ievēlēšanu. No sērijas: šis man patīk, tātad pelnījis saņemt to lielo eiroparlamentārieša atalgojumu, bet šis ne visai tīkams, lai nu paliek tepat, viņam nepienākas. Manuprāt, šī ir pilnīgi aplama attieksme, jo, lai gan daudzi no deputāta amata kandidātiem acīmredzami ir tikai pašlabuma meklētāji, kam Latvijā politiskā karjera izbeigusies vai nevedas, tā tomēr ir šo konkrēto personu problēma, bet no vēlētāju viedokļa vienmēr vispirms būtu svarīgi vērtēt katra politiķa potenciālo devumu Latvijas un šajā gadījumā visas Eiropas sabiedrībai.
Bet neatkarīgi no tā visa – nu būs jauni personāži uz skatuves, vērosim, kā katrs no tiem spēs spēlēt savu lomu.