Taču jau tagad pamanāmas divas tendences. Pirmā no tām – ES mērogā tiek atzīts, ka pienācis laiks sākt kriptovalūtu sistemātisku kontroli. Stratēģiski domājot, šī ir laba ziņa.
Savulaik, kad aizsākās kriptovalūtu uzvaras gājiens, gadījās tā, ka par ēnu ekonomikas apkarošanu atbildīgās amatpersonas, izdzirdējušas jautājumu, kā plānots uzraudzīt darījumus kriptovalūtās, šo jautājumu ignorēja un steidzās stāstīt par to, kāds milzīgs darbs ieguldīts, lai samazinātu skaidras naudas izmantošanu nelikumīgiem mērķiem.
Nedaudz vēlāk attiecībā uz kriptovalūtām parādījās nostāja, ko plaši kultivēja finanšu sektora eksperti un ko var formulēt kā "riskē pats!". Respektīvi, ja kāds veic darījumus ar kriptovalūtām, tad par peļņu un zaudējumiem ir atbildīgs tikai un vienīgi pats, un tas neinteresē nevienu valsts institūciju.
Tagad nostāja mainījusies, un tiek uzskatīts – ES dalībvalstīs kriptovalūtu apriti vajag palikt zem lupas.
Otra tendence nav tik pozitīva kā pirmā, jo izskatās, ka atbildību par kriptovalūtu "pieskatīšanu" plānots uzvelt privātajam sektoram. Līdz ar to rodas vairāki jautājumi. Vai ikvienai bankai, lidsabiedrībai un citai kompānijai, kas pieņem kriptovalūtu, ir iespējams nodrošināt intelektuālos un finansiālos resursus kriptovalūtu darījumu ķēdes izpētei, lai iegūtu pārliecību, ka tajā neslēpjas nelikumības? Ja uzņēmums resursus atradīs, tad kā tas ietekmēs cenas? (Papildu pienākumi privātajam sektoram cenu kāpumā izpaužas visai bieži.) Turklāt, ja kriptovalūtu pieņemšana radīs sarežģītus uzraudzības pienākumus, vai nenotiks masveidīga izvairīšanās no kriptovalūtām – tā sakot, labāk tālāk no riska?
Taču nenoliedzami kriptovalūtu uzraudzība ir jāsāk. Patlaban valstis konkurē par to, kura pirmā izstrādās kriptovalūtu regulējumu, citējot Latvijas Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas iestāžu asociācijas pārstāvja Dmitrija Kačanova teikto, vēsta LETA.
Aizkrauklis
nekas