Noteikti no valsts un pašvaldību sektora. Ar pasūtītājiem no privātā sektora praktiski vienmēr iespējams runāt dialogā un panākt abpusēji pieņemamu sadarbību. Valsts un pašvaldību pasūtījumos, respektīvi, publisko iepirkumu konkursos, joprojām vienīgais kritērijs, kas tiek izmantots, lai arī likums nosaka alternatīvas, ir zemākā cena. Tas veicina dempingu, nodokļu nenomaksu un dažādus, sacīsim, visai alternatīvus darbinieku piesaistes veidus. Grūtības rada arī tas, ka pasūtītājiem budžets ir tāds, kā tas ir. Problēmas izraisa vēl arī tas, ka pasūtītāja kvalifikācija ir tāda, kā tā ir, respektīvi, bieži – ļoti neatbilstoša. Nereti viss notiek šādas domāšanas līmenī – sienas nokrāsot par esošo budžetu varam, labi, tad lai būtu vienošanās par sienu krāsošanu, gan jau pēc tam māju kaut kā klāt piebūvēsim.
Minētās problēmas attiecas gan uz projektēšanas, gan uz būvniecības konkursiem un diemžēl kropļo tirgu. Tas degradē visus iesaistītos, pasūtītāji sāk uzskatīt, ka neviens arhitekts un neviens būvnieks neko nesaprot, bet arhitekti un būvnieki sāk domāt, ka neko nesaprot pasūtītāji. Protams, mums, LAS, jāmeklē risinājumi arhitektu jomas iekšienē. Tomēr problēmas ir arī normatīvajos dokumentos, jo tiek pieļauts, ka publisko iepirkumu konkursos pasūtītājiem nav jāpiemīt kompetencēm izstrādāt kvalitatīvus uzdevumus un nav jāpiemīt arī kompetencēm argumentēti vērtēt konkursu pretendentus. Kamēr tas nemainīsies, labu rezultātu nevar gaidīt.
LAS cenšas arī runāt ar pasūtītājiem, un ir pasūtītāji, kuri ņem vērā mūsu ieteikumus, bet ir arī tādi pasūtītāji, kuri nicīgi pasaka: "Mēs jūs te neaicinājām! Nejaucieties!"
Vienīgā iespēja audzināt pasūtītājus ir respektabliem arhitektu birojiem nepiedalīties nekompetentu pasūtītāju izsludinātajos konkursos?
Jā, tieši tā! Un vēl – arhitekti un būvnieki sadarbībā ar valsts institūcijām jau strādā pie publisko iepirkumu konkursu kritēriju izstrādes. Mēs cenšamies zemāko cenu kritēriju sarakstā aizvirzīt, cik vien tālu iespējams. Lai to panāktu, mūsu uzdevums ir noformulēt, kas ir saimniecisko izdevīgumu raksturojošie kritēriji.
Būvnieki neslēpj, ka nozarē ir liels pelēkais sektors. Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka arhitektūrā ēnu ekonomika nav tik asa problēma, jo arhitekti ir labi izglītoti cilvēki, kuri nebūs ar mieru samaksu saņemt aploksnē.
Diemžēl arī arhitektūrā pastāv pelēkais sektors. Tas secināms, izpētot publiski pieejamos datus – dažādu arhitektu uzņēmumu apgrozījumu, darbinieku skaitu un nodokļos nomaksātās summas, īpašu uzmanību pievēršot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apjomam. Arhitektūra ir cieši saistīta ar būvniecību, līdz ar to arhitektu vidi spēcīgi ietekmē visi – gan pozitīvie, gan negatīvie būvniecībā notiekošie procesi, arī būvniecībā izplatītā darbošanās pelēkajā sektorā.
Kā jūs komentētu ieteikumu publisko iepirkumu konkursos vērtēt pretendentu nodokļu nomaksu un algu līmeni?
Tādas prasības kā vidējā alga nozarē un nodokļu nomaksa publisko iepirkumu konkursos bijušas. Zināms, ka nodokļu nomaksa tiek pārbaudīta bieži, bet jautājums ir, cik formāla, vai tieši pretēji, cik analītiska ir pārbaude.
Pēc pārmaiņām normatīvajā regulējumā, ko piedzīvojusi būvniecība, arhitektiem sadarboties ar būvniekiem kļuvis vieglāk vai grūtāk?
Nenoliedzami – grūtāk, jo palielinājies birokrātiskais slogs. Pēc Zolitūdes traģēdijas, mēģinot sakārtot likumdošanu, iebraukts pretējā grāvī. Ar lozungu "Jāsakārto atbildības!" radīta sistēma, ka atbildības pārklājas. Kad ar likumu noteikts, ka atbildīgi ir daudzi, ikviens iesaistītais mēģina novelt atbildību uz visiem pārējiem. Tas rada strīdus, kas citā situācijā nebūtu radušies, turklāt arī kavē darbus.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 5.oktobra, numurā!
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 5.oktobra, numurā!