Izaugsme ir arī labklājība?

Šajā ziņā pie precīzākas informācijas varēsim tikt 30. janvārī, kad Centrālā statistikas pārvalde publiskos IKP ātro novērtējumu par pagājušā gada ceturto ceturksni, un tad jau aprēķinu izdarīšana, izmantojot iepriekšējo triju ceturkšņu datus, būs vairs tikai "tehnikas jautājums".

Skaidrs ir viens – pagājušais gads Latvijas tautsaimniecībai ir bijis visai veiksmīgs, tomēr aizvien netrūkst iedzīvotāju, kuriem elementāru ikdienas vajadzību apmaksa sagādā grūtības.

Turklāt, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes nesen publicētie dati, neraugoties uz ekonomisko izaugsmi, pēckrīzes periodā pieaudzis arī nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Krīzes izskaņā šādu iedzīvotāju īpatsvars (nabadzības riska indekss attiecas uz tiem, kuriem ienākumi ir zem 60% no iedzīvotāju ienākumu mediānas) bija ap 19%, bet 2016. gadā šis skaitlis jau bija apmēram par trim procentpunktiem augstāks.

Domājams, nebūtu saprātīgi noliegt to, ka kopš desmitgades sākuma valsts ekonomiskais apjoms ir pieaudzis. Jautājums ir, cik lielā mērā tas saskan ar vidējā sabiedrības locekļa pirktspējas un arī kopējā labklājības līmeņa izaugsmi. Minētie skaitļi attiecībā uz nabadzības risku norāda, ka ienākumu un pirktspējas palielināšanās ir visai diferencēta. Respektīvi, par spīti labvēlīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem, sabiedrības noslāņošanās turpinās, un šajā ziņā vienīgais mierinājums var būt tas, ka arī mazāk turīgajai sabiedrības daļai ienākumi kopumā pieaug. Bez liekas kautrības varam teikt, ka vārda "izaugsme" jēgu visai atšķirīgi vērtē atsevišķas organizācijas, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbības interešu lobēšanu, un ierindas strādājošie. Vieni domā par ekonomiskajiem nosacījumiem, kas varētu būt ekvivalenti iepriekšējo desmitgažu Ķīnai, savukārt citu prioritāte ir labvēlīgu dzīves apstākļu nodrošināšana ģimenei un bērnu skološana.

Līdz ar to arī iepriekšējā valsts ekonomiskā snieguma izvērtēšana nevar būt pilnīgi viennozīmīga jau pēc definīcijas. Šķiet, arī korporatīvajā vidē aizvien vairāk saprot, ka Latvijā nav jācenšas radīt nosacījumus, kādi ir Dienvidaustrumāzijas valstīs, bet ir jārada papildu vērtība produktiem, kas izpaužas arī Latvijas eksporta struktūrā, piemēram, mašīnbūves un tekstila nozarē, tādējādi vedinot domāt, ka vidēji un labāk atalgotā sabiedrības daļa pamazām tomēr kļūst lielāka.