Jāiztiek bez aukles

Tāpēc aizvien biežāk izskan viedokļi, ka Valsts prezidentam jāizjauc šī līdzsvara situācija, jānāk klajā ar vēstījumu par to, kuram pēc jaunās Saeimas darba sākuma viņš dotu priekšroku. Doma tāda, ka potenciālie partneri to tad respektētu, vairs neuzstātu uz to, ka viņu pārstāvis ir labākais, līdz ar to arī sarunas par koalīcijas veidošanu ritētu daudz raitāk.

Vai tā būtu? Atļaušos to apšaubīt. Valsts prezidents nav nekāda bērnu aukle, kas sasēdina pieskatāmos tādās grupiņās, kā patīk. Arī katra partija ir ar savu pašapziņu. Turklāt potenciālo partneru iespītēšanās piemēri (JKP ir pret ZZS koalīcijā, gan JKP, gan KPV LV boikotē Attīstībai/Par! rīkotās diskusijas par nākamās valdības darāmajiem darbiem) liek skaidri saprast, ka slimība, ko varētu dēvēt par "mēs – vislabākie", jaunajās partijās vēl nav izslimota. Un pat ja Valsts prezidents dotu mājienu, ka premjera amatā labprātāk redzētu kādu konkrētu personu, "nenovērtētie" visdrīzāk nostātos aizvainoto pozā un valdības veidošana pat ne par soli uz priekšu nepavirzītos.

Tas tikai nozīmē, ka partiju līderiem, grib paši to vai ne, ir jāturpina pildīt tiem dotais mājasdarbs – jāvienojas par sadarbību. Ja partijas uz to pašas nebūs gatavas arī kādu laiku pēc jaunās Saeimas darba sākuma, protams, kaut kādā brīdī var iestāties tāda kā krīzes situācija, kad Valsts prezidentam nekas cits neatliek kā uzticēt valdības veidošanu visiem pretendentiem pēc kārtas, jau iepriekš rēķinoties, ka Saeimas vairākuma atbalsta to veidotajām valdībām var nebūt. Taču tas būtu priekšvēstnesis jau dziļākai krīzei, pēc kuras sekotu vai nu visu jauno partiju atteikšanās no pretenzijām uz premjera vietu ar attiecīgu kompromisu – premjera piesaisti "no malas", vai arī ārkārtas vēlēšanu izsludināšana, kas gan nebūtu labi situācijā, kad tuvojas arī Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigas.

Ko ar to gribu teikt? To, ka partijām, kuras šobrīd to "politikas deķīti" joprojām turpina vilkt katra uz savu pusi, lielāku vērību vajadzētu pievērst negatīvākiem scenārijiem, kādi var iestāties, ja pārāk ilgs laiks būs pagājis, bet skaidrības par to, kāda varētu būt nākamā valdība, joprojām nebūs. Kā Dāmokla zobens tad ir paredzama gan līderu izgāšanās, gan ārkārtas vēlēšanas. Katra partija, protams, var kalkulēt savas izredzes atkārtoti iekļūt Saeimā pēc tā visa, taču labāk, ja līdz tam nenonāk un beidzot veido valdību, nevis tikai tēlo, ka to dara.