Tā janvāra sākumā žurnālā Dienas Bizness publicētajā pētījumā raksta Juris Paiders un turpina – tā kā starptautiskā migrācija vairs nav nozīmīgs faktors Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājumā, tad, ņemot vērā tik negatīvu dabisko pieaugumu, Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties pat gadījumā, ja starptautiskās migrācijas rādītājs būs nedaudz pozitīvs. Tas nozīmē, ka ilgtermiņā latviskas Latvijas nācijai nākotne būs iespējama tikai tad, ja palielināsies latviešu dzimstība un pieaugs bērnu skaits latviešu ģimenēs.
Šeit būtiski beidzot saprast tiem, kuri sēž ministriju un dažādu valsts institūciju kabinetos, kuri ieņem valdības locekļu vai Saeimas deputātu krēslus, ka dzimstība nepieaugs automātiski tikai tad, ja tiks izstrādāts kārtējais plānošanas dokuments, kurā savirknētas, iespējams, loģiskas, taču nelietderīgas frāzes par to, kā tiks veicināta sabiedrības vēlme radīt bērnus.
Patiesībā demogrāfiju tiešā mērā ietekmē visi pārējie procesi, ar ko pieaugot saskaras cilvēks, – izglītība, veselības aprūpe, nodarbinātības vai biznesa veidošanas iespējas un beigu beigās – brīva dzīvesvietas izvēle, Pašreizējā ekonomika un valsts politika patiesībā neļauj brīvi izvēlēties dzīvesvietu, piemēram, Rīgā, mazpilsētā, ciematā vai lauku viensētā, jo šīs iespējas tiešā mērā ietekmē nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un infrastruktūras vājā pieejamība ārpus ekonomiski attīstītajiem centriem.
Realitātē tas ir sava veida apburtais loks, no kura 30 gadu laikā Latvijai neizdodas izrauties, pat neskatoties uz to, ka šajā laika periodā esam piedzīvojuši neskaitāmas reformas un reformu reformas. Diezgan ticami, ka galvenais iemesls tam ir nepareiza valsts pārvaldība kā tāda, jo teju katra ministrija un tās pārraudzības iestādes attīstības procesus plāno atrauti no kopējās ainas. Un nelīdz pat lielie attīstības plāni, kuros it kā apkopotas visas jomas, jo, tiklīdz nonāk līdz konkrētu pārmaiņu īstenošanai, bieži redzams, ka vienā jomā pārmaiņas tiek veiktas atrauti no citām.
Šī valdība iezīmējusi, ka cilvēks ir visa centrā to plānu īstenošanai, ko visai virspusīgi un nekonkrēti koalīcija sarakstījusi valdības deklarācijā. Jautājums – vai reālā rīcība būs tiešām orientēta uz cilvēku un bāzēta kopsakarībās? Pagaidām īpašu pazīmju nav. Bet tas savukārt ir iemesls bažām, ka cilvēks atkal paliks otrajā, bet varbūt pat ceturtajā plānā.