Respektīvi, 11,3% no minētās vecuma grupas nedz izglītojās, nedz veidoja karjeru.
CSP arī uzsver, ka nestrādāja un nemācījās 11,6% jauno sieviešu un 11% jauno vīriešu. Var pieļaut, ka daudzu jauno sieviešu gadījumā tas saistīts ar to, ka viņas rūpējas par vienu vai vairākiem bērniem. Tomēr, ņemot vērā zemo dzimstību un to, ka lēmums par ģimenes pieaugumu bieži tiek pieņemts pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas, ar demogrāfisko faktoru vien nestrādāšanu un nemācīšanos nevar skaidrot, un kopumā rodas aizdomas par vairākām problēmām.
Pirmkārt, pavīd bažas, ka jaunā paaudze tiek iesaistīta ēnu ekonomikā, un jaunībai raksturīgajā labticīgajā naivumā, kā arī tādēļ, ka vecumā ap 20 gadiem daudzus neinteresē ar sociālajām iemaksām saistītie uzkrājumi pensijai, piekrīt strādāt neoficiāli. Tas ir vien pieļāvums, taču ignorēt šādu iespēju nevar.
Otrkārt, jau iepriekš dažādas aptaujas un ekspertu atziņas ir iezīmējušas tendenci, ka jauniešiem ir sarežģīti atrast darbu tādēļ, ka nesaskan viņu prasības un darba devēju (šajā gadījumā korektu un oficiāli strādājošu) piedāvājums. Jaunās paaudzes pārstāvji vēlas saņemt atalgojumu, kas lielāks par vidējo mēnešalgu valstī (pērn tā bija 1373 eiro bruto), bet darba devēju ieskatā iesācēju sniegtais ieguldījums atbilst zemākam atalgojumam.
Treškārt, ir iespējams, ka CSP dati atklāj mūsu sabiedrības noslāņošanos, un tepat līdzās pastāv gan sociāli nelabvēlīga vide, kurā jaunieši netiek mudināti izglītoties un veidot karjeru, gan turīga vide, kurā ģimenes savas atvases var atļauties uzturēt pat līdz 30 gadu vecumam, kamēr šīs atvases, kā mēdz sacīt, meklē sevi.
Ceturtkārt, var jau būt, ka daļa to jauniešu, kas šķietami nemācās un nestrādā, realitātē ir nodarbināti ārvalstīs un vai nu vispār dzīvo ārpus Latvijas, vai strādā attālināti ar ārvalstīm saistītā, digitālā jomā. Taču nav apšaubāms tas, ka CSP dati vispārējo tendenci parāda.
Vēl viens aspekts, par kuru minētā statistika liek aizdomāties, ir saistīts ar izglītības pieejamību un prestižu. Iespējams, mūsu valstī pastāv pārāk daudz šķēršļu, lai pēc izglītības pamatu ielikšanas šolaiku jaunajai paaudzei būtu iespējams turpināt mācības 15, 20 un 25 gadu vecumā. Protams, uz datiem, ka daudzi tūkstoši jauniešu nestrādā un nemācās, var paraudzīties arī no tāda skatupunkta, kāds jau pavīdējis sociālajos tīklos, – steigšus vajag attīstīt Valsts aizsardzības dienestu, jo potenciālo iesaucamo netrūkst.