Pēc finanšu krīzes, kas pasauli piemeklēja 2008. gadā, nākamie gadi globālajā tautsaimniecībā, sevišķi Rietumos, iezīmējās ar ļoti zemu patērētāju aktivitāti un nemitīgām bažām par deflācijas drīzo atnākšanu, ko tikai pagājušās desmitgades otrajā pusē bija izdevies noslāpēt ar iespaidīgām triljonu dolāru un eiro vērtām centrālo banku finanšu injekcijām. Naudas pieplūde finanšu tirgos notiek vēl aizvien, neraugoties uz to, ka, piemēram, gada inflācija ASV decembrī bija sasniegusi 7%, kas ir augstākais rādītājs kopš 1982. gada jūnija. Savukārt Vācija ar 5,3% gada inflācijas rādītāju no ASV atpaliek precīzi par desmitgadi. Vai ar to pietiek, lai centrālās bankas sāktu rīkoties, paliek atklāts jautājums. Ja uz procesu raudzītos kritiski, varētu secināt, ka monetārās iestādes nesteidzās kaut vai tāpēc, lai ar strauji augošās inflācijas palīdzību noslāpētu samilzušo valdību parādu problēmu. Tomēr šeit aktuāls kļūst jautājums, vai, izmantojot zemās procentu likmes un cerot, ka inflācija saglabāsies augsta, valdības neturpinās aizņemties ar vēl lielāku apetīti, nostādot pasauli vēl lielāku finanšu satricinājumu priekšā.
Eiropas Centrālā banka (ECB) ir stipri sarežģītākā situācijā nekā tās kolēģe – ASV Federālā rezervju sistēma. Atšķirībā no ASV, kur monetārie pasākumi tiek organizēti vienai valstij un ekonomika dinamiskāka, ECB politika ir vērsta uz valstu kopumu. Turklāt šim kopumam ekonomiskie rādītāji un finansiālā situācija kardināli atšķiras, un, kamēr vienas valstis var dzīvot pašpietiekami, netrūkst arī tādu (Itālija, Grieķija u. c.), kurām finanšu konjunktūras maiņa var radīt ne tikai sarežģījumus, bet arī nonākšanu bankrota priekšā. Tomēr, nesākot rīkoties un turpinot līdzšinējo monetāro politiku, ECB gan uzkurinās inflāciju, gan pārkarsēs valstu ekonomiku (Igaunija šajā ziņā varētu būt potenciāli labākais piemērs), un rezultātā parādu krīzes apmērs valūtas zonā tikai pieaugs. Ir diezgan ticami, ka īstermiņā inflācijas jautājums varētu atrisināties pats no sevis. Cenas, arī energoresursiem, biržās ir sasniegušas līmeni, kurā ekonomikas izaugsme ir apgrūtināta, tāpēc tās kaut nedaudz saruks, paraujot lejup arī inflāciju. Tomēr jautājums ir, kas notiks pēc šīm cenu korekcijām – vai centrālo banku politika aizvien būs tikpat stimulējoša un galu galā 5% vai 10% vērta gada inflācija nekļūs par savdabīgu normu, veicinot aizvien lielāku plaisu starp bagātajiem un tiem, kam rocība plānāka.