Kā gulbis, vēzis un līdaka vienu valdību veidoja

Tāpēc toreiz arī paudu viedokli, ka Valsts prezidentam daudz racionālāk būtu jau laikus noraidīt visus trīs, lai tad partijas turpina sarunas bez ambīcijām, ka katras no tām virzītais kandidāts augstajam amatam ir vislabākais. Jaunpartiju vēlētāji, protams, nesaprastu, kāpēc viņu favorītiem netiek dota pat iespēja, tāpēc nav pārsteigums, ka Valsts prezidents izlēma iet visai neproduktīvo mēģinājumu/izgāšanos ceļu, vispirms nominējot Bordānu, tad Gobzemu un kā nākamo uz rezervistu soliņa paturot Pabriku.

Bordāna mēģinājums bija neveiksmīgs. Gobzems izmisīgi cīnās, bet arī viņa Lielā Iespēja acīmredzami izslīd no rokām. Joprojām aktuāls jautājums par pielaides valsts noslēpumiem saņemšanu, potenciālo koalīcijas partneru starpā atkal savilktas tās nejēdzīgās sarkanās līnijas (Gobzems pret Attīstībai/Par!, Bordāns pret ZZS), iespējamo atbalstītāju loks sarucis līdz minimumam, starp tiem tādi, kas cits citam uzticas, uz roku pirkstiem saskaitāmi. Nupat gan Gobzems lietā licis glābšanas salmiņu – partneru piepirkšanu ar amatu piedāvājumu –, bet neizskatās, ka ar to būs kas līdzēts. Tā vien šķiet, ka jau nedēļu potenciālos partnerus vairāk nomoka tikai viena doma – kā no šīs kompānijas ar godu iziet, jo palikšana draud ar lielāku negodu ilgtermiņā.

Trešais no trijotnes – Pabriks – pēc Gobzema var pat nemēģināt. Lieka laika tērēšana, zinot, ar ko tas beigsies. Neveiksme ir jau iekodēta pieminētajā līdzsvarā – neies taču caurkritušie atzīt, ka šis viens bijis par viņiem pārāks.

Kas tālāk? Būtu jānāk kandidātam "no malas", politiski neitrālam, taču arī par to jau esam gana bieži pārliecinājušies, ka Latvijas mērogos nav iespējams atrast augsta līmeņa līderi, kas nesaistīts vai nesaistāms ar kādu no ietekmes centriem. Prezidentam uzrunāt Zīli no Nacionālās apvienības vai kādu no Jaunās Vienotības? Sabiedrībā cienītu uzņēmēju vai pašvaldības vadītāju? Arī bezjēdzīgi, jo gan jau tie paši nepiekristu, rēķinoties ar reputācijas sabojāšanas risku, stāvot starp savā uzvedībā visai neadekvātajām jaunpartijām.

Var jau spēlēties ar citiem kandidātiem vēl un vēl, bet, šķiet, beigu beigās Valsts prezidentam neatliks nekas cits, kā pielietot Vatikāna metodi – sapulcēt visus simts deputātus lielā sēžu zālē un nelaist ārā, līdz tie nav vienojušies, ko varētu atbalstīt valdības vadītāja amatā. Arī tad nebūtu viegli, bet būtu vismaz iesaistīti paši deputāti, nevis tikai viņu partiju pārstāvji, līderi. Un, otrkārt, visiem būtu jārēķinās, ka vēl cita alternatīva tad paliek vien šīs Saeimas atlaišana, par ko gan pagaidām daudzi runā nelabprāt, jo, šķiet, līdz tam vēl sabiedriskā doma nav nobriedusi. Tiesa, varam visai droši paredzēt, ka vēl paies dažas tikpat neauglīgi pavadītas partiju sarunu nedēļas un netrūks to, kuri pieprasīs nule ievēlētos patriekt.