Viens diskusiju aspekts neizbēgami ir saistīts ar konkrētajiem priekšstatiem par 16 gadu vecajiem jauniešiem. Daudziem no mums pazīstamo cilvēku lokā ir gan ļoti erudīti, politiskos procesus pārzinoši, patstāvīgi un racionāli domājoši šī vecuma jaunieši, bet ir arī tādi sešpadsmitgadnieki, kuriem politiskie procesi neinteresē, kuri lēmumus pieņem impulsīvi un kuri ir ļoti viegli ietekmējami.
Nenoliedzami katram vecumposmam ir savas psiholoģiskās iezīmes, taču, kas attiecas uz interesi par politiskajiem procesiem un šo procesu izpratni, tad arī 36 vai 86 gadu vecumā tā var gan būt, gan nebūt.
Turklāt mēs gan no Latvijas, gan no citu valstu pieredzes zinām, ka ne jau tikai jaunieši, bet arī vidējās un vecākās paaudzes cilvēki mēdz balsot tā, ka rezultāts ir visai savdabīgs – pie varas nonāk destruktīvi politiskie šovmeņi un lielu ietekmi iegūst politiskie spēki ''viendienīši'', kas prot vienīgi konfliktēt un ātri izjūk. Līdz ar to pateikt, ka tieši vecuma grupa no 16 līdz 18 gadiem, iegūstot balsstiesības, radīs politiskās nestabilitātes riskus un ka visi tie vēlētāji, kuri ir vecāki par 18 gadiem, labi orientējas politikā un savu izvēli vēlēšanās izdara pārdomāti, balstoties uz racionāliem argumentiem, nu gan noteikti nevar.
Tomēr ir arī vēl cits aspekts – pašvaldību vēlēšanās līdz šim ir bijis visai pieticīgs piedāvājums tieši jaunajai paaudzei. Piemēram, Rīgas dome gadiem nav koncentrējusies uz to, lai mūsu galvaspilsēta kļūtu par inovatīvu pilsētu. Ja kādas vecuma grupas intereses Rīgā tikušas īpaši akcentētas, tad drīzāk tā ir vecākā paaudze, nevis jaunieši. Līdzīgi ir arī daudzos novados, kur realitāte jau gadiem ir ''Jaunie aizbrauc!'', un līdz ar to pašvaldībām jākoncentrējas uz vecākās paaudzes vēlētājiem.
Tiesības vēlēt pašvaldību no 16 gadu vecuma būtu ieguvums visai sabiedrībai tad, ja ievēlētie deputāti tiešām vairāk pievērstos jaunās paaudzes interešu izprašanai un gan pilsētu, gan mazo apdzīvoto vietu modernizēšanai, bet tas nebūtu ieguvums, ja kāds politiskais spēks ar visai prastiem un manipulatīviem sabiedrisko attiecību gājieniem censtos vēlēšanās iegūt pēc iespējas vairāk balsu. Tas, ja politiķi sasolītu jauniešiem, ka strādās viņu interešu labā un pēc tam solīto neizpildītu, atbildību par to noveļot uz politiskajiem konkurentiem, kopējai politiskajai kultūrai noteikti nenāktu par labu.