Faktiski tā zināmā mērā aizsākās jau pirms pašvaldību vēlēšanām, kur muskuļus sāka uztrenēt dažs politikas jaunveidojums. Tad, publicējot stāstus par pamatā no politikas sen aizgājušu cilvēku privātām sarunām, tika aizsākta ienaidnieka tēla veidošanas ilgtermiņa kampaņa, kas, cik noprotams, iecerēta, lai bruģētu ceļu vēlēšanu sarakstiem ar jauniem nosaukumiem. Visbeidzot pavisam nesen bijām liecinieki sen prognozētajai liberāļu grupas aiziešanai no Vienotības ar tam sekojošu topoša politiskā spēka dibināšanas pieteikumu.
Ko maina tas, ka partijas un to pārstāvji jau kampaņo? Tikai to, ka aizvien lielāka daļa dažādu politisko aktivitāšu ir, kā saka, vispirms jāfiltrē caur priekšvēlēšanu interešu prizmu, un tad tās iespējams vērtēt pēc būtības. Spilgts piemērs teiktajam ir publikāciju par noklausītajām sarunām izmeklēšanai veidotās Saeimas komisijas vadības vēlēšanas. Skaidrs, ka pēc profesionālajiem parametriem atbilstošākais uz šo amatu tika pastumts malā vispirms jau tāpēc, lai viņam (partijai, ko viņš pārstāvēs pirms vēlēšanām) tādējādi liegtu tribīni. Politiķe, kas ievēlēta komisijas vadībā, un viņas partija netiek uztverta kā politiska konkurente. Vai komisijas darba galarezultāts būtiski cietīs no tā, ka to vada viena, nevis otra persona? Domāju, ka ne, jo, tāpat kā daudzos citos līdzīgos gadījumos, arī šajā var droši paredzēt, ka no lielās izmeklēšanas čiks vien sanāks. Politiķi nav un nevar būt labāki izmeklētāji par tiem, kas profesionāli strādā attiecīgajos valsts dienestos. Turklāt politiķi ieinteresēti vairāk sevi parādīt un konkurentus novājināt, nevis ko vērtēt pēc būtības. Tāda viņu daba, un tur lieki būtu ko pārmest.
Otrs piemērs nupat redzams saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumiem par populāra sludinājumu portāla slēgšanu. Atkal uz attiecīgās publicitātes viļņa steidz uzlēkt politiskie sērfotāji un, kā šādos gadījumos ierasts, neiztrūkstošs ir arī pieprasījums steidzami nomainīt VID vadītāju.
Skaidrs, ka tas ir vien sākums. Ja komunikācijas speciālisti pēdējā laikā aizvien biežāk akcentē medijpratības (lai kā man nepatiktu šāds nelabskanīgs jaunvārds, to dažkārt nākas lietot) nozīmi, tad te ir vietā piebilst, ka tieši priekšvēlēšanu laiks ir vislielākais pārbaudījums sabiedrības prasmei atšķirt objektīvos vēstījumus no propagandas. Jo vairāk tāpēc, ka starp «miglas pūtējiem» ir ne tikai politikā sevi pieteikušie, bet arī viņu atbalstītāji, kas pie reizes tēlo "tautas balsi".