Ja būtu bijušas šīs plašās diskusijas, gan politiskie partneri, gan banku pārstāvji, pašvaldības un visi citi, kas nu ceļ iebildumus, būtu varējuši savlaicīgi izrunāt projekta vājās vietas un piedāvāt savus risinājumus, no kuriem labākie gan jau tiktu pieņemti, un tagad klusētu, jo būtu līdzatbildīgi par reformā paredzēto un neparedzēto.
Skaidrs, ka reformas nekad nav visiem vienādi izdevīgas – kāds no tām iegūst, bet ne mazums ir to, kas jūtas zaudētāji. Un tieši zaudētāji parasti ir tie skaļākie. Ne velti reformatori, vismaz pārmaiņu posmā un neilgi pēc tā, parasti ir visai nepopulāri un var cerēt uz atzinību labākajā gadījumā vien pēc krietna laika – kad emocijas norimst, sāpes aizmirstas un var jau redzēt ieguvumus. Tāpēc dīvaini vienmēr šķituši tie politiķi, kas vēlētāju balsis tiecas pirkt tieši ar reformu piedāvājumiem, – vēlētājiem ne jau vārds "reforma" ir tā ēsma, uz kuras gribētu uzķerties, bet gan konkrētie uzlabojumi, kas varētu būt reformu rezultātā.
Tiesa, tie, kas veic reformas, parasti ir vismazāk ieinteresēti runāt arī par reformas cenu un, medicīniski runājot, blaknēm. Reiz jautāju vienam no bijušajiem izglītības un zinātnes ministriem, kāpēc nav neviena dokumenta, kur būtu definēts reformas mērķis, sasniedzamie uzdevumi, darbības, kas jāveic, lai to sasniegtu, nepieciešamie resursi, paredzēti riski, zaudējumi, ieguvumi, iespējas, kā arī fiksēts, kā pārbaudīs reformas rezultātu. Un zināt, kāda bija atbilde? Nevienu reformu nebūtu iespējams īstenot, ja būtu publiski pieejams šāds visaptverošs reformas plāns, jo tas būtu arī kā instruments visa veida kritiķiem, sākot no politiskajiem konkurentiem un beidzot ar profesionāļiem un bērnu vecākiem, uz ko tas attiecas. Ko te lai iebilst? Acīmredzot atbilde ir tā pati, kas jau sākumā pieminēta, – pārmaiņu plānotāji un veicēji nav gatavi atklātai spēlei, izvēlas autoritāru pieeju – sagatavo projektu, tad ātri un ar šantāžu, ka visi, kas iebilst, ir kaitnieki, izdzen cauri apstiprināšanas procedūrām.
Un vēl. Nodokļu reforma ir kārtējais piemērs tam, ka politikas īstenotāji raujas panākt faktiski neiespējamo – vienlaikus gan lielākus budžeta ieņēmumus, lai apmierinātu daudzās vajadzības, gan arī respektēt solījumus par nodokļu nepaaugstināšanu. Kad sapratīs, ka tas nav iespējams?