Lai gan tūlīt ir Ziemassvētki un tepat aiz stūra arī Jaunais gads, šogad var pamanīt, ka daudzi cilvēki svētkus nesagaida ar to ikgadējo prieka un sirdssiltuma sajūtu. Skaidrs, ka viens no galvenajiem iemesliem ir bailes no vīrusa un neziņa, kad sērga atkāpsies un ļaus atgriezties normālajā ikdienā. Biznesam bez milzīgām bažām par rītdienu strādāt, ražot un tirgot preces, sniegt pakalpojumus, bet sadzīvē – cilvēkiem baudīt kultūru un izklaidi, bez bažām un ierobežojumiem satikties ar draugiem un radiem. Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tas viss būs, taču šķiet, līdz tam vēl jāgaida pusgads, varbūt gads.
''Jaunajā pasaulē'' esam nodzīvojuši jau teju gadu, un lielākā vai mazākā mērā katrs apzinās pienākumu dot arī savu pienesumu sabiedrības drošībai, tajā skaitā atturēšanos no daudzām, iepriekš ierastām lietām.
Un šajā izaicinājumiem pārsātinātajā ikdienā tik ļoti pietrūkst cilvēka vai cilvēku, kuri spētu nevis uzņemties būt, bet gan patiešām būt līderi. Kuri nevis, manuprāt, bezjēdzīgi tērētu viņiem pieejamo ētera laiku medijos, katru dienu skandinot, cik viss nav labi un ka gadījumā, ja cilvēks nomirs no Covid-19, viņš nevarēs svinēt Ziemassvētkus, bet gan rīkotos drosmīgi, loģiski un būtu pārliecināti par saviem lēmumiem. Turklāt šī rīcība būtu nevis reaģējoša, bet proaktīva, sagaidāmos lēmumus pirms tam neslēpjot no sabiedrības.
Šķiet, politiķi joprojām nav sapratuši, ka sabiedrība neiebilst pret stingriem ierobežojumiem līdz pat ''pilnīgam klusuma periodam'', piemēram, trīs nedēļu garumā.
Taču sabiedrībai nav pienākuma tolerēt, manuprāt, vāju politiķu klaunādi, kuri ik nedēļu maina, groza, pastiprina, pamīkstina noteikumus un ierobežojumus. Un vēl ļoti kaitina sarunas stils – kā ar maziem bērniem: ''Ja tu neklausīsi, tad končas nedabūsi!''
Tieši tāpēc atbilde uz manis paša uzdoto jautājumu virsrakstā ir pavisam vienkārša – es svētkos nevēlos dzirdēt augstāko amatpersonu vaimanas un tautas biedēšanu un redzēt pārspīlētās rūpēs savilktas grimases. Es vēlos dzirdēt īstus līderus, kuri konstruktīvi raksturo realitāti, spēj loģiski pamatot nepieciešamo rīcību un bez demagoģiska patosa spēj ļaut sajust sabiedrībai, ka tiešām izkļūsim no melnās joslas. Visi kopā. Un valsts patiešām pasniegs roku tiem, kuri šobrīd paklupuši, nešķirojot mūs pēc birokrātu radītām Excel formulām.