Salīdzinoši bieži arī privātajā sektorā uzņēmēji rīko konkursus, lai atrastu sev vēlamos augstas raudzes speciālistus būtiskiem amatiem. Jāpiebilst, ka tikpat ierasta lieta privātajā sektorā vajadzīgo profesionāļu meklēšanā ir tā saukto "galvu mednieku" piesaistīšana, proti, šo pienākumu uztic profesionāliem personāla meklēšanas uzņēmumiem, kas tiešā ceļā uzmeklē un uzrunā konkrētus cilvēkus, lai, pirmkārt, vispār noskaidrotu viņu iespējamo interesi par ļaušanos "jauniem izaicinājumiem" profesionālajā karjerā un, otrkārt, atlasītu vairākus potenciālos augstas raudzes speciālistus, no kuriem tad attiecīgi izraudzītos labāko.
Tiktāl viss ir loģiski arī attiecībā uz amatu konkursiem publiskajā sektorā. Tomēr ne reizi vien no pamatota un sarkastiska izbrīna līdz pat publiskam apsmieklam nonāk publisko amatu konkursi noslēguma, arī fināla, fāzēs. Proti, pēc vairāku mēnešu intensīva darba, pretendentu izklaušināšanas, izsijāšanas vairākās konkursa kārtās un vismaz teorētiski labākā kandidāta izvēles pēkšņi konkurss vai nu tiek pasludināts par nenotikušu, jo neesot atrasts piemērots kandidāts, vai arī beigās konkursa komisija nespēj nonākt līdz "tam vienīgajam īstajam, vislabākajam" un tad gala lēmuma pieņēmējam nosūta, piemēram, divus uzvārdus, atstājot viņam "smago nastu" izdarīt gala verdiktu. Līdzīgi kā šobrīd to pieredzam ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amata kandidātiem. Taču šeit pilnībā abstrahēšos no konkrētā VID konkursa, tā zemtekstiem, baumām un varbūtību teorijām, jo tas šajās pārdomās par amatu konkursiem šoreiz nav galvenais. Runa ir par acīmredzami novecojušu, nestrādājošu un neefektīvu mehānismu amatu konkursu procesā, jo (es šobrīd tiešām nevaru nosaukt konkrētu skaitu) tomēr ir pārāk daudz nesekmīgi noslēgušos konkursu, kam ir tērēti publiskie resursi. Viens no, manuprāt, iespējamiem iemesliem ir tas, ka arī vajadzīgo profesionāļu "medību" process ir iestidzis sen iesīkstējušā birokrātijas purvā, kur, tieši tāpat kā daudzās citās jomās valsts pārvaldē, viss ir orientēts uz pašu procesu, nevis kvalitatīvu un efektīvu izvirzītā mērķa sasniegšanu. Rezultāts bieži vien ir likumsakarīgs – konkursa process notiek formāli un birokrātiski pareizi, bet kvalitatīvs iznākums nereti izpaliek.