Lai labi domātais efekts nekļūst par defektu

Pats sevi šajā konkrētajā gadījumā varu pieskaitīt pie trešās grupas, jo tajā dienā mani ceļi ne ar kājām, ne automašīnu neaizveda tajā pusē, taču kopumā jāatzīst, ka ideja kā tāda – atvēlēt aizvien vairāk pilsētas telpas kājāmgājējiem – ir noteikti turpināma. Turklāt manā skatījumā ir pat ļoti apsveicami, ka eksperimenti ar dažādu ielu slēgšanu autotransportam turpināsies tieši brīvdienās, kad kopējā satiksmes plūsma ir krietni mazāka nekā darba dienās, jo tādējādi tas eksperimentēšanas laikā neradīs būtiskus satiksmes sarežģījumus.

Savukārt eksperimenta noslēgumā ir ļoti liela iespējamība secināt, kuru ielu Rīgas centrā varētu pilnībā pārveidot par gājēju ielu, vai arī iet vēl tālāk – nevis ''uz mūžīgiem laikiem'' slēgt autosatiksmei vienu konkrētu ielu, bet gan turpināt tradīciju – vai nu slēgt pamīšus tieši brīvdienās dažādas ielas, vai arī izvēlēties vienu konkrētu, kura turpmāk brīvdienās tiktu atvēlēta tikai un vienīgi gājējiem un riteņbraucējiem.

Eksperimenta kritizētājiem savukārt būtu vērts atcerēties, ka jau izsenis vairāk vai mazāk regulāri brīvdienās, turklāt nereti pat uz vairākām dienām (dažkārt daļēji ''ieejot'' arī darba dienā), tiek slēgts 11. novembra krastmalas posms starp Vanšu un Akmens tiltu. Un jāsaka – lai gan ikdienā šī ir viena no noslogotākajām pilsētas satiksmes artērijām, kaut kā esam pie tā pieraduši un kopumā uztveram to kā pašsaprotamu faktu. Kājāmgājēji šajā laikā izbauda iespēju pavadīt laiku Daugavas krastmalā, bet autobraucēji diezgan veiksmīgi atrod ceļu, kā apbraukt slēgto ielas posmu.

Taču ir arī būtiskas nianses, kas jāņem vērā atbildīgajiem par satiksmes un citu jomu plānošanu. Pirmkārt skaidrs, ka eksperiments objektīvus secinājumus par ieguvumiem cilvēkiem (tostarp konkrētās ielas veikalu, kafejnīcu īpašniekiem un citiem uzņēmējiem) ļaus izdarīt daudz ilgākā laika intervālā, sevišķi siltajā un saulainajā laikā. Tas, ka slēgtajā Tērbatas ielā janvāra sākumā bija vērojams gana liels cilvēku pieplūdums, vēl neko neizsaka, jo noteikti daļa cilvēku turp devās tieši tā paša eksperimenta dēļ – paskatīties, kā tas darbojas dzīvē. Arī slēgto ielu mainīšana ilgtermiņā ir visai strīdīgs jautājums, jo tas vairāk var radīt problēmas nekā ieguvumus, jo ne vienmēr visi autovadītāji savlaicīgi zinās, kura iela konkrētajā sestdienā ir slēgta.

Protams, galvenais mērķis ir padarīt pilsētu draudzīgu cilvēkiem, taču arī autovadītājs ir cilvēks, un diez vai Rīga kļūs draudzīgāka, ja neinformētie autovadītāji nīgrā noskaņojumā riņķos pa pilsētas centru, meklēdami apbraucamo ceļu slēgtajai ielai.

Šis noteikti ir pirmais vērā ņemamais solis Rīgas kļūšanai par pilsētu cilvēkiem. Tomēr svarīgi šo soli spert pārdomāti un sistēmiski, lai rezultātā patiešām labi domātais un cerētais efekts kādā brīdī nepārvēršas par kārtējo defektu.