Latvijas politikā aizvien vairāk sociālisma

Konkrētu piemēru tam netrūkst. Nodokļu progresivitātes sistēmu un arī tā dēvēto solidaritātes nodokli ieviesa politiķi, kas sevi dēvē par labējiem. Mikrouzņēmumus likvidēt "kā šķiru" raujas politiķi, kas sevi dēvē par labējiem, turklāt to pamatojot ne tik daudz ar uzņēmēju vienlīdzīgu konkurenci (arī to, protams, bet mazāk), bet gan pārsvarā ar rūpēm par šādos speciālajos nodokļu režīmos strādājošo sociālo neaizsargātību. Līdzīgi ir ar autoratlīdzību aplikšanu ar sociālo nodokli. Tiesa, aiz visām šādām iniciatīvām slēpjas patiesie iemesli, kas galīgi nav rūpes par cilvēkiem, kuru vārdā tās tiek virzītas. Proti, retorika gan ir par sociālajām garantijām utt., taču, ja pievēršam uzmanību tam, ka stāsts virknē gadījumu ir par to, lai nodokļi tiktu maksāti, rēķinot no minimālās algas (tātad iegūtās sociālās garantijas no tā būs mizerablas), kļūst skaidrs, rūpes par cilvēku ir vien aizsegs centieniem uz mazāk atalgoto rēķina gūt papildu līdzekļus budžetā, ko pēc tam ar lielu pompu pārdalīt. Bet, kas vēl bēdīgāk, – daudzos gadījumos sabiedrības ienākumu nevienlīdzība līdz ar to var vēl vairāk pieaugt, nevis mazināties, jo, piemēram, pašnodarbināto kopējie ienākumi ar to vien nepieaugs, ka nu jāmaksā no tiem papildu nodoklis.

Domājams, ka cilvēki to saprot, tāpat jebkuras šādas nodokļu izmaiņas uztver kā kārtējo blēdību no politiķu puses. Un spilgtākais piemērs tam ir ar mikrouzņēmumu nodokļa režīmu – kad valstī bija krīze, tika postulēts, ka cilvēkiem jādod iespēja pašiem par sevi parūpēties, kļūt kaut vai par mazajiem uzņēmējiem, kas nomaksā konkrētu procentu no apgrozījuma nodokļos, tādējādi iegūstot arī sociālas garantijas, toties nav spiesti lūgt pabalstus pašvaldībai vai emigrēt. Nu no varas gaiteņiem aizvien biežāk izskan, ka mikrouzņēmumi kā tādi ir kaitīgi, no tiem būtu jātiek vaļā. Kāpēc? Kā viens no iemesliem, ko dzirdam: ja tie pārtaptu par "parastajiem SIA", nodokļos valsts varētu iekasēt par cik tur miljoniem vairāk. Nu sakiet, kā var justies tāds mazais uzņēmējs tādā brīdī? Kā slaucama naudas govs? Un tam kontrastā – procesi, kas šobrīd notiek mūsu paraugzemē Igaunijā. Tur otro pensiju līmeni gatavojas padarīt par brīvprātīgu, tostarp ļaujot cilvēkiem pašu izvēlētiem mērķiem izmantot jau esošo uzkrājumu. Jo valsts uzticas cilvēkiem, to spējai pašiem lemt par savām finansēm, pašiem par sevi rūpēties. Jā, arī tur ir daļa sabiedrības, kas paši nespētu investēt līdzekļus, lai būtu ieguvums nākotnē, – par tiem tad valsts var rūpēties arī nākotnē. Taču ne visi ir ar varu aprūpējami. Igaunijā. Ne Latvijā...