Par to, ka zobrati griežas ar paātrinājumu, galvenokārt varam pateikties dažādiem ārējiem faktoriem, proti, vispārējam ekonomiskā mikroklimata uzlabojumam pasaulē, kas nozīmē ne tikai to, ka ārvalstīs pārdodam vairāk koksnes, bet gan krietni plašāku ietekmi uz lielāku tautsaimniecības nozaru spektru, nekā sākotnēji varētu šķist. To vidū bija arī iepriekš no Krievijas sankcijām cietusī pārtikas rūpniecība, tomēr vēl daudz lielāki ieguvēji no ārvalstu tirgus iespējām, visticamāk, ir meklējami tādās nozarēs kā mašīnbūve un metālapstrāde, tekstilrūpniecība un apģērbu ražošana, ķīmiskā rūpniecība, kā arī nemetālisko minerālu jeb būvmateriālu ražošana, kuras tiešu vai netiešu ārvalstu norišu ietekmē gada laikā piedzīvojušas divciparu procentu izteiksmē mērāmu produkcijas izlaides kāpumu. Vismaz tā tas bijis līdz pagājušā gada novembrim, par ko patlaban ir pieejama oficiāla Centrālās statistikas pārvaldes informācija. Šobrīd nav nekāda pamata domāt, ka kaut kas kardināli būtu mainījies arī pērnā gada pēdējā mēnesī.
Šobrīd varam teikt, ka tieši vietējā ražošana un tās eksporta pieaugums ir galvenais dzinējspēks, kas mūsu tautsaimniecību izvilka no stagnācijas, ko varēja novērot 2016. gada pirmajos trijos ceturkšņos, kad pasaules tirgos vēl bija zināms vājuma brīdis.
Starptautiskās tirdzniecības aktivizēšanās pērn, vismaz gada pirmajā pusē, pozitīvi ietekmēja arī Latvijas tranzīta nozari, tādējādi arī šī uz pakalpojumu eksportu orientētā nozare varēja sniegt pozitīvu ietekmi kopējā valsts tautsaimniecības izaugsmē. Jāpiebilst, ka ārvalstīs nopelnītā nauda ļāva aktivizēt arī vietējo patēriņu un veicināt ekonomisko atlabšanu brīdī, kad Eiropas fondu jaunā plānošanas perioda naudas apguve vēl tikai sākās, bet būvniecība atguvās uz citu aktivitāšu rēķina.
Līdz ar to samērā droši var izvirzīt hipotēzi, ka, kamēr ar pasaules tautsaimniecības aktivitāti viss vairāk vai mazāk būs kārtībā, arī Latvijas ekonomika būs plusos ar vai bez ES fondu naudas.
Ja runājam par pēdējo, tad, visticamāk, tās apguve šogad mūsu valsts tautsaimniecības izaugsmē sniegs krietni vien lielāku pienesumu nekā pagājušajā gadā. Tāpēc, ja abi minētie nosacījumi – pasaules ekonomiskā izaugsme un aktīvāka ES fondu apguve – paliek spēkā, mūsu valsts šā gada ekonomiskajam pieaugumam nevajadzētu kļūt stipri lēnākam nekā pērn. Protams, ja vien globālo finanšu tirgu nepāršalks kādi satricinājumi, kurus var veicināt briestošais parādu burbulis Ķīnā un kādi varbūtēji ģeopolitiski satricinājumi.