Latvijas tautsaimniecības kontrastu gads

Protams, aiz katriem makroekonomikas datiem ir katra iedzīvotāja vai mājsaimniecības veiksmes vai neveiksmes. No dažādām institūciju aptaujām rodas iespaids, ka ieguvēju un zaudētāju īpatsvars pērngad varētu būt aptuveni vienāds, iespējams, ka to, kuru ienākumi ir pieauguši, varētu būt pat nedaudz vairāk. Par to zināmā mērā var spriest pēc nule kā iznākušajiem darba samaksas datiem. Tie liecina par krīzes apstākļiem visai iespaidīgu vidējās un mediānas darba samaksas pieaugumu, pēdējai pērn salīdzinājumā ar 2019. gadu pieaugot par 7,3%. Taču vēl svarīgāka ziņa ir, ka pērngad kopumā algās izmaksāts vairāk nekā 2019. gadā, kopējam darba samaksas fondam pieaugot par 2%. Tāpat iedvesmojošs var šķist par 1,7% pērn pieaugušais preču eksports laikā, kad pasaules tautsaimniecībā valda krīze.

Taču, neraugoties uz šo optimismu, pērn Latvijas ekonomika ir sarukusi par 3,6%, kas, protams, nav nekas labs. Tomēr dažādu skaitļu interpretācijā svarīga ir mēraukla. Nesen kādā disputā bijušais kolēģis norādīja, ka, raugoties no Ziemeļkorejas, Latviju droši vien varētu uztvert kā Stokholmas priekšpilsētu, taču mums pašiem šķiet, ka līdz Zviedrijas galvaspilsētas labklājības līmenim vēl tāls ceļš ejams. Līdzīgi ir ar pagājušā gada trīsarpus procentu vērto ekonomikas kritumu. Protams, nepatīkamu sajūtu netrūkst, taču piedzīvotie zaudējumi ir daudzkārt mazāki nekā iepriekšējā finanšu krīzē, kamēr daudzās rietumvalstīs noticis tieši pretējais. Minētais uzskatāmi pierāda, ka, par spīti atsevišķām grūtībām iepriekšējās desmitgades laikā, mūsu valsts ekonomika ir kļuvusi strukturāli sakārtotāka un mazāk ievainojama krīzes situācijās. Tiesa, cīņa ar koronaķibeli vēl nav galā un pasauli var piemeklēt dažādi nepatīkami pavērsieni. Ekonomiski par tādu uzskata aizvien vairāk piebriestošo cenu burbuli fondu tirgos un šo tirgu, kā arī visas pasaules tautsaimniecības aizvien lielāku atkarību no centrālo banku politikas attiecībā uz zemo procenta likmju uzturēšanu. Nav tā, ka monetārajās iestādēs kādam vēlētu kaut ko ļaunu, taču agri vai vēlu var nākties pašreizējo kursu mainīt, tādējādi vienlaikus mainoties arī pašreizējai finanšu tirgus konjunktūrai. Tas daudzām valstīm būtu ļoti sāpīgi un varētu novest pie jauniem lielas finanšu krīzes aizmetņiem, kuriem atveroties ciestu arī Latvija. Tāpat bažas raisa situācija mazajos un vidējos tirdzniecības un pakalpojumu sfēras uzņēmumos, ja pieņemam, ka Covid-19 izplatība tik drīz nepierims un Attīstībai/Par! kūrētās Veselības ministrijas faktiski izgāztās vakcinēšanās kampaņas dēļ vīrusa ierobežojumu atcelšana var kavēties. Līdz ar to nevar izslēgt, ka, par spīti atsevišķām labajām ziņām, ekonomikas atgūšanās var notikt lēnāk, kā cerēts.