Vakar pēcpusdienā barels Brent naftas maksāja nedaudz vairāk par 48 ASV dolāriem, mēneša laikā cenai sarūkot par 6–7%. Šāds tirgus pavērsiens daudziem varētu šķist visai negaidīts, jo iepriekš naftas eksportētāji lika lielas cerības uz to, ka ar vienošanos par ieguves apjomu samazināšanu izdosies panākt ja ne ilgstošu melnā zelta cenas augšupeju, tad vismaz noturēšanos virs 50 dolāru atzīmes par barelu. Šāda vienošanās tika panākta pagājušā gada novembra beigās, veicinot arī cenas palielināšanos pasaules preču biržās. Tomēr praksē viss izrādījies krietni vien sarežģītāk, un cenas veidošanās mehānismā biržā ieguves kritumam pretī spēlē ziņas par pieaugošajiem krājumu apjomiem. Līdz ar to faktiski varam secināt, ka cīņa par pieprasījuma un piedāvājuma sabalansēšanu vēl aizvien norit pilnā sparā un konkurence starp tiem, kas vēlas naftu piedāvāt pasaules tirgū, vēl aizvien ir augsta. Turklāt patlaban cena ir zemāka nekā brīdī, kad tika panākta iepriekšējā vienošanās, un tās noturēšanai nav palīdzējis arī maija beigās pieņemtais lēmums ieguves apjomu samazināšanas termiņu pagarināt no šā gada 30. jūnija līdz nākamā gada 31. martam. Tas vedina domāt, ka bez kardinālām tirgus konjunktūras izmaiņām naftas tirgus visai drīz var piedzīvot jaunu melnā zelta kontraktu izpārdošanu, darot priecīgāku autobraucēju vaigu degvielas uzpildes staciju cenrāžu aplūkošanas brīdī. Tā kā naftas tirgus ir tieši saistīts arī ar gāzes cenām, arī rēķini par siltumenerģiju varētu kļūt patērētājiem draudzīgāki, ļaujot ietaupīto naudu novirzīt citiem tēriņiem, kas nav mazsvarīgi pēdējā laikā augošās inflācijas apstākļos.
Lai arī valstis naftas importētājas var kļūt par potenciālām ieguvējām, ir jārēķinās, ka mūsdienu globālajā tautsaimniecībā viss ir saistīts un ieguvumi var mīties ar zaudējumiem. Latvijas gadījumā uzskatāms piemērs būtu eksporta konjunktūras izmaiņas Krievijā. Pērnā gada naftas cenas pieaugums ļāva nostabilizēties rubļa kursam, taču, ja melnais zelts uzņems kursu ilgstoša krituma virzienā, kaimiņvalsts valūtas vērtība atkal var sarukt. Tas nozīmēs pirktspējas kritumu un varbūtību, ka realizācijas iespējas Krievijā sašaurināsies. Arī arābu valstu vai Latvijai nozīmīga eksporta tirgus – Norvēģijas – finanšu rezerves galu galā nav bezizmēra, un šo valstu pieprasījums pēc importa precēm varētu sarukt, līdz ar to galu galā piebremzējot arī naftas importētāju ekonomisko izaugsmi.
Alla Borisovna