Fragments no intervijas:
Pirms kādiem četriem gadiem daudz tika runāts, ka institūciju, kas administrē Eiropas naudas, ir par daudz. Tagad ir viena. FM saka, ka tas ir labi, jūs - ka slikti.
Jautājums ir, no kura skatpunkta raugāmies - kam izdevīgāk. Administrēšanai jeb valsts pārvaldei izdevīgāk, ja viss ir unificēts un vienveidīgs. Klientam jeb lietotājam ļoti svarīgi, lai birokrāts valsts pusē piemērojas klienta vajadzībām. Šāda piemērošanās ir notikusi Lauku atbalsta dienestā, tāpēc Laimdota Straujuma izlēma šo dienestu saudzēt un nepakļaut vienotai sistēmai. Līdzīgi specifiski jau no paša sākuma ir LIAA, kurā es strādāju jau vairāk nekā 11 gadu.
Tā tēze, kas tika pārdota sabiedrībai kā lielākais spēks, patiesībā ir jaunās konstrukcijas vislielākais vājums. Sanāks nevis visiem vienādi vienkārši, bet visiem vienādi sarežģīti. Minēšu piemēru. Ja uzņēmums brauc piedalīties izstādē un vēlas saņemt 400 eiro atbalstu, dokumentu apjoms ir samērā neliels. Jāiesniedz braucienu apstiprinošie dokumenti, viesnīcu čeki. Lai saņemtu divu miljonu atbalstu rūpnīcas celtniecībai, dokumentu pakete ir būtiski lielāka - biznesa plāns, virkne ar bankas dokumentiem, dažādiem saistībrakstiem. Līdz ar to apgalvojums, ka bērnudārzs, jaunais zinātnieks, pašvaldība, uzņēmējs, cits šīs institūcijas klients tiks apkalpots vienādi un ka tas ir ieguvums, jāpapildina ar paskaidrojumu - skaidrs, ka ieguvums būs administrācijas pusē un, manuprāt, milzīgs kvalitātes zaudējums pašam lietotājam. Birokrātija noteikti pieaugs.
Valsts pārvalde tiek kritizēta par ļoti sarežģītām iepirkumu procedūrām. Proti, privātais pērk no privātā, bet valsts šajā darījumā iejaucas, liekot rīkot konkursus, izvēlēties lētāko būvnieku, lētākās, bieži vien kaut kur Āzijā ražotās iekārtas. Uzņēmēji pret to cīnās, jo noskatījuši konkrētu, piemēram, vācu iekārtu. Mana pārliecība: mums ir jāļauj Latvijas ekonomisko nākotni būvēt nevis uz lētiem Āzijā ražotiem iekārtu pakaļdarinājumiem, bet uz labām tehnoloģijām, kuru izvēle ir uzņēmuma kompetences ziņā. Pārbaudes priekšmetam no valsts puses ir jābūt nevis zemākajai cenai, bet konkrētās iegādātās iekārtas atbilstībai tirgus cenai. Proti, ja uzņēmums saka, ka viņam vajag ražošanas mersedesu, man ir jāpārbauda, lai viņš nesamaksā par šo mersedesu kā par rolsroisu, bet es nedrīkstu viņam likt nopirkt indiešu tatu.
Tik un tā LIAA tiek kritizēta kā pārāk birokrātiska.
Šeit es pilnībā piekrītu. Tādi esam. Tikai tad man jāpaspēj laikus paskaidrot, kādēļ. FM nav bijusi vēlme atteikties no iepirkuma procedūras un pāriet uz ekspertīzi. Jo mans apgalvojums ir: vairāk nekā 90% rūpnīcu tāpat izvēlas pašu noskatītu iekārtu ražotājus vai celtniecības firmu un tikmēr žonglē ar iepirkumu, pakārtojas iepirkumu prasībām, kamēr iegūst gribēto, nevis brīvajā tirgū brīnās - nez kurš pieteiksies celt manu rūpnīcu. Godprātīgu ražotāju, kas tā izturētos pret savas rūpnīcas celtniecību, es nevaru iedomāties. Līdz ar to sanāk situācija, ka mēs uzturam dubulto pārbaudes sistēmu, proti, esam izveidojuši nodaļu, kas pārbauda iekārtu cenas atbilstību tirgus cenai, un otra ir paralēlā sistēma, kas kontrolē formālo procedūru izpildīšanu un kas uzņēmējus administratīvi būtiski noslogo.
Rodas iespaids, ka ministrijas darbojas kā valstis valstī - katra ar savām interesēm, kas ir savstarpēji pretrunīgas. Valstij taču ir kopīgi mērķi saistībā ar ekonomisko izaugsmi, partiju cīņas vienreiz būtu jāizbeidz.
Vispār piekrītu, Romān, te ir arī politika.
Ja valdība koleģiāli vienojusies par virzību uz rezultātu dažādās nozarēs, tam atbilstoši Saeimā akceptēts budžets, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai tās ir attiecīgās nozares, nevis FM, kas nosaka, ko visvairāk vajag, lai sasniegtu mērķi. Ja no EM tiek prasīts pierādāms uzrāviens ekonomikā un tā nāk ar savu viedokli, kā šo uzrāvienu sasniegt, manuprāt, tas ir respektējams, nevis dažādi apgrūtināms, bieži vien nevietā piesaucot Eiropas liegumus, kuri, pat veicot paviršu apzināšanu, izrādās aplami.
Kaitniecība?
Es gribētu teikt, ka ļoti novilcinātie ieguldījumi valsts infrastruktūrā nenoliedzami ir kaitniecība. Apgalvojums, ka Eiropa to nepieļauj, un šīs nostājas maiņa pēc tam - arī.
Tomēr - kā mēs no tā varam tikt vaļā? Nevar taču mūžīgi tā turpināties.
Es domāju, ka starp ministrijām mākslīga draudzība netiks radīta, arvien lielāka loma jāuzņemas premjerministrei, koordinējot šo jautājumu.
Kā visā šajā situācijā spējat strādāt?
LIAA ir izpildiestāde. Vienmēr laikus izsludinām un ieviešam programmas, kuras nodod mūsu rīcībā. Šobrīd LIAA nav uzdota neviena programma, kas būtu jāizsludina.
Vai iestāde nav jāslēdz?
Pirmkārt, struktūrfondu administrēšanā iesaistīta mazākā daļa no LIAA darbiniekiem.
Otrkārt, ir milzīgs darba apjoms ar iepriekšējā perioda projektiem. Ja FM apgalvo, ka naudas izmaksa uzņēmējiem šobrīd notiek, svarīgi norādīt, ka tie ir vecie valsts parādi, kas tiek kārtoti.
Kāpēc domājat, ka reforma ir neveiksmīga?
Reforma, ko vēsturiski iecerējis Aleksejs Antonovs, FM valsts sekretāra vietnieks, paredzēja struktūrfondu administrēšanu visās valsts iestādēs slēgt un nekavējoties koncentrēt to CFLA. Savukārt tas, kas šobrīd tiek realizēts, jau pēc nodoma ir neveiksmīgi. Vislielākā slodze iepriekšējā finansēšanas perioda administrēšanā attiecībā uz rūpnīcu celtniecību iekrīt 2015. gadā, bet lielākais pārbaužu apjoms, kā rūpnīcas sākušas savu darbu produkcijas izlaidē, - nākamajā un aiznākamajā gadā. Tas paliek LIAA kompetencē, attiecīgi ir piešķirts valsts finansējums, paredzēti darbinieki, kurus nevar pārcelt citur, kaut paralēli sava darbība ir jāsāk CFLA. Tāpēc saku, ka, neveicot reformu, mēs jau pēc mēneša varētu izsludināt augstas pievienotās vērtības programmu jaunā perioda naudai.
Visu lielo interviju ar LIAA vadītāju lasiet pirmdienas, 2.marta, avīzē Diena!