Tāpēc varbūt vispirms jāņem vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu specifika. Latvijai atvēlētas tikai astoņas vietas.
Eiroparlamentārieši faktiski pārstāv sevi, ne tik daudz savas vietējās partijas – tūdaļ pēc ievēlēšanas viņi iekļaujas kādā no Viseiropas politiskajām grupām.
No tā izriet, ka šīs faktiski ir spilgtāko līderu, personību, nevis partiju vēlēšanas, lai arī, kad iesim balsot, mums katram būs jāizvēlas kāds viens partijas saraksts ar konkrētiem spilgtiem vai mazāk spilgtiem deputāta kandidātiem.
Un, ja mēs skatāmies, kāds tad ir līderu piedāvājums starp partijām, kuras visdrīzāk varētu pārvarēt vēlēšanu 5% barjeru, tad tā bilde nebūt nav tik koša, kā varbūt gribētos. Saskaņas sarakstā – Nils Ušakovs un Andris Ameriks, kas visdrīzāk saņems nepieciešamo atbalstu, lai arī abi tiek krietni kritizēti no politisko pretinieku puses. Jauno Vienotību pārstāvošais Valdis Dombrovskis (un pēc viņa kļūšanas par eirokomisāru – Sandra Kalniete) Eiroparlamentā varētu iekļūt inerces pēc. Tāpat kā Roberts Zīle no Nacionālās apvienības. No Attīstībai/Par! izredzes būt vēlētāju ievērotam ir vai nu teorētiskajai politikai gan piemērotajam, taču praktiskajā politikā "ne savā ādā" esošajam Ivaram Ījabam, vai arī par atstumšanu uz otro pozīciju sarakstā sāpi noslēpt nespējīgajai Baibai Rubesai. Spilgti šoreiz sevi piesaka arī esošās elites reālākā alternatīva – Progresīvie ar Latvijas un visas Eiropas līmenī sabiedrības interešu aizstāvja darbā ļoti pieredzējušo Guntu Anču.
Kas vēl? Varbūt paveiksies arī Danai Reizniecei-Ozolai, bet tad ZZS vēlētājiem būtu jāaizmirst viņas vadībā īstenotās nodokļu reformas blaknes.
Ždanoka? Mamikins? Smiltēns? Var būt, var nebūt. Taču, vismaz subjektīvi vērtējot, tik redzamas personības kā jau nosauktās citos sarakstos nav manāmas (katrs, kas nav piesaukts, protams, var apvainoties, bet arī tas diez vai līdzēs).
Protams, šeit nepiesauktie nav automātiski norakstāmi. Atlikušajās pāris nedēļās viņiem būs iespēja sevi apliecināt. Vai un kurš to spēs? Redzēsim.
Psihiatrs