Atcerēsimies stāstu par kādreizējo premjeru Andri Bērziņu – viņa partija izkrita vēlēšanās, pats bez darba un ar sajūtu, ka nevienam vairs nav vajadzīgs... Labi atceros arī gados jaunu politiķi, kurš tādā situācijā izdarīja pašnāvību. Ir bijuši gadījumi, kad no politikas izkritušie pamet valsti (nav runa par tiem, kas mūk kādu pārkāpumu dēļ) – lai neviens nejautātu, ko dara, kā jūtas. Jo diemžēl daudzos gadījumos esam bijuši liecinieki arī tam, ka daļa sabiedrības kādu viņu acīs nežēlastībā kritušu politiķi vispār noskaņota atstāt ar ubaga tarbu kaklā – ir cilvēki, kuri visu skata tikai melni baltos toņos, no viņu viedokļu izpaudumiem (it īpaši internetā) daudzi "bijušie" savu laiku cietuši.
Var jau teikt, ka darbu var vienmēr atrast, taču ne vienmēr to var attiecināt uz cilvēkiem, kuri bijuši politikā.
Jo, pirmkārt, daudzos gadījumos, darbojoties valsts pārvaldē, viņi zaudējuši savu iepriekšējo profesionālo kvalifikāciju – ne velti zināmi vairāki deputāti un ministri, kas turpinājuši vismaz minimāli praktizēt kā ārsti, bet ne visās profesijās tā var. Otrkārt, daudzos gadījumos uz bijušajām amatpersonām kādu laiku attiecas liegumi ieņemt noteiktus amatus. Treškārt, amatus zaudējušie bieži vien sabiedrībā tiek uztverti kā zaudētāji, neveiksminieki, sliktie, "nepareizie" – tādu pieņemšana arī potenciālajiem darba devējiem var radīt reputācijas riskus (spilgts piemērs tam ir Latvijas gāze, kas jau nodēvēta par bijušo amatpersonu pansionātu). Un vēl jau arī jāņem vērā cilvēka pašapziņa – ne katrs pēc deputāta amatā pavadītiem gadiem spēj savu darba mūžu sākt no jauna kā savulaik kāds pašvaldības opozīcijas deputāts, kas tika manīts kā sīklietu pārdevējs stacijas tunelī.
Taču šo jautājumu der aplūkot arī no cilvēkresursu viedokļa. Lai kā attiecamies pret tām vai citām personām, kas nonākušas augstos amatos, tie tomēr pārsvarā gadījumu ir izglītoti, zinoši cilvēki. Un, būdami valsts darbā, viņi savu profesionalitāti turpina vairot. Neesam pārbagāti ar tādiem. Tikai tāpēc, ka kādam viņi vairs nešķiet simpātiski, valstij atteikties no viņu zināšanu un prasmju izmantošanas, manā skatījumā, būtu pielīdzināms publisko resursu izšķērdēšanai. Tāpat kā mūzikā – publikas svilpieni vēl nav rādītājs, ka mūziķi slikti – varbūt vienīgi gaumes nesakrīt.
Rīdzene
Mantrausis