Melbārde uzslavē Laikmetīgās mākslas muzeja ēkas metu konkursa darbus

...man šķiet, ka mēs mākam svinēt. Labāk grūti noformulēt, kā to izdarīja V.Vējš 2016. gada 21. martā "Ieguldīt trumuļos": Nebija brīnums nesen lasīt, ka uzņēmuma, kas specializējies lielu pasākumu tehniskajā nodrošināšanā, apgrozījums dubultojies tieši gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Minētā summa – gandrīz pusotra miljona eiro – ir Latvijas kultūras dzīvei astronomiska. Salīdzinājumam – Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursu finansējums, kurā, starp citu, arī iekļauti līdzekļi tehniskām vajadzībām, tajā pašā gadā bija tikai trīsarpus miljonu. Uzņēmējus var slavēt – viņi iepērk tehniku, piesaista apakšuzņēmējus, dod darbu veselam pulkam puišu ar zelta rokām un gan jau arī paši raujas vaiga sviedros. Tomēr ir vietā atgādināt, ka tika solīts ieguldīt paliekošās, ilgtspējīgās programmās, bet masu pasākumu dzelžu, trumuļu un bundžu konstrukcijas tiek nojauktas burtiski nākamajā rītā. Protams, koka grīda virs parka puķēm izskatās šiki, pat ja paredzēta vienam opermūzikas koncertam. Pie Raiņa pieminekļa visās varavīksnes krāsās mirgojoša plēves telts nakts vidū – varbūt arī. Nemaz nerunāju par deju uzvedumu estrādes skatītāju vietās, kurā pašdarbības dejotāju tūkstoši sagaida saullēkta imitāciju, kas pārspēj Larsa fon Trīra inscenēto pasaules galu. Tomēr līdzšinējā svētku svinēšanas prakse mulsina – ja visa kā izgaismošanā un apskaņošanā pieņemts izlīdzēties ar truismu, ka "tas maksā tik, cik maksā", un, izrādās, tas ir itin veiksmīgs biznesa modelis, vai līdzīgu principu nevajadzētu ieviest arī attiecībā uz radošo un intelektuālo darbu? Man tomēr gribētos ticēt, ka Latvija simtgadē var izrādīties ne tikai tusētāju, bet arī lolotu talantu un intelektuāļu zeme.

Tiešām interesanti neredzēt slavētos objektus.

'MĒS VAIRS NESPĒJAM UZCELT ZELTA KALNU,KUR SNAUST UN RAUST ŠAI PRINCESEJ!