Nāk ar formālu risinājumu

Prezidents atsaucas uz Satversmes tiesas atzinumu par to, ka likumdevējam, pieņemot jaunu likumu, vienlaikus pašam no tiesību sistēmas ir jāizslēdz tādas citu likumu normas, kas nav saskaņotas vai ir pretrunā ar jauno likumu. Tāpat vēstulē pausts, ka, negrozot paša pieņemto Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā solīto, bet vienlaikus arī neizpildot šo solījumu valsts budžetā 2020. gadam, likumdevējs nav vairojis iedzīvotāju uzticēšanos likuma spēkam un paša likumdevēja lemtajam.

Jā, var jau teikt, ka arī politiķiem ir jāspēj atzīt savas kļūdas, jāspēj tās labot. Tāpat var piekrist tēzei, ka formāli no solījumu izpildes var izsprukt, atsaucot solījumus. Bet! Pirmkārt, diez vai šo gadījumu var vērtēt kā vien kļūdaini pieņemta lēmuma sekas. Drīzāk var teikt, ka tas bija bezatbildīgs lēmums situācijā, kad vēl nebija skaidrs, kuram pēc tam, kā saka, tā putra būs jāizstrebj. Visi gribēja būt labi mediķu priekšā, neviens nedomāja, ka pašiem būs jāatbild. Un arī tagad vairākums par to nedomā – vaina par solījuma nepildīšanu tiek ''draudzīgi'' novelta vien uz veselības un finanšu ministru, viņu partijām, bet pārējie klusu stāv maliņā.

Otrkārt, vai situāciju var glābt likuma izmaiņas, ierakstot kā solītus tos skaitļus, kas budžetā iedalīti? Diez vai. Tas medicīnas darbiniekus un vispār sabiedrību kopumā nokaitinātu vēl vairāk. Jo mēdz taču teikt, ka izlietu ūdeni nesasmelsi, izteiktu vārdu neatsauksi. Formāli ''papīri'' būtu kārtībā, tomēr aizvainojums tad būtu radīts dubulti.

Protams, var piekrist Valsts prezidentam, ka nākotnē būtu jāizvairās no situācijām, kad likumā ierakstītās saistības netiek pildītas, tomēr arī tas nekādā veidā nerisina pašreizējo situāciju.

Kā vajadzētu rīkoties? Gan jau nav labais stils pamācīt Valsts prezidentu, tomēr gan jau varam atļauties paust vismaz to, ko visdrīzāk sagaidītu sabiedrība, vai vismaz tā sabiedrības daļa, kas neapmierināta ar esošo lietu ''kārtību''. Prezidentam šī solījumu un to izpildes pretruna bija jāaktualizē jau budžeta pieņemšanas gaitā, teiksim, tiekoties ar valdību, Saeimas deputātiem. Ja tas nelīdz, budžetu varēja neizsludināt (juristi apliecinājuši, kas tas bijis iespējams), lai tā autori vismaz mēģina ko labot. Ja tā nav, var nākt vilšanās arī prezidentā...