Nav šaubu, ka Saeimai reprezentācijai un dažādiem valstiski svarīgiem pasākumiem arī tādi iepirkumi ir nepieciešami, taču vai tieši tad, kad vīrusa dēļ parlamenta darbs ir teju vai paralizēts? Un vai šāds iepirkums būtu apturēts arī tad, ja kāds nebūtu publiski pievērsis uzmanību tam, vai ziedi tiešām ir jāpērk ārkārtējās situācijas laikā?
Taču, plašāk raugoties, šis gadījums kārtējo reizi liek pievērst uzmanību tam, cik dāsni valsts tērējas uz nākotnē maksājamu parādu rēķina un cik vienlaicīgi maz tiek domāts par līdzekļu taupīšanu. Saprotams, ka šajā situācijā visi prasa atbalstu. Redzams arī, ka politiķi ar lielu prieku to teju vai visiem cenšas dot, atsaucoties arī uz to, ka Eiropas Savienības institūcijas atcēlušas iepriekšējos ar finanšu disciplīnu saistītos ierobežojumus.
Bet, uz to visu raugoties, rodas sajūta, it kā valdība visiem ar savu rīcību censtos iestāstīt, ka nauda aug kokos vai tāpat vien krīt no gaisa.
Tik vien tā politiķu "bēda", ka tauta nav tāda muļķe, kā dažs labs iedomājas, tauta saprot, ka visi valsts tagad krātie parādi tāpat būs jāatdod – no nodokļiem gan mums, gan mūsu bērniem un bērnubērniem. Un tas vairo piesardzību.
Jā, protams, ekonomika pēc šīs vīrusa sērgas daudz vieglāk atkopsies, ja tagad uzņēmumiem būs palīdzēts izvairīties no bankrota un darbinieku atlaišanas. Jā, ir jānovērš cilvēku palikšana bez iztikas. Tas viss ir saprotams. Un principā ir labi tie lēmumi, ko valdība un Saeima tagad pieņem, lai krīzi valstij, tās iedzīvotajiem padarītu mazāk sāpīgu. Taču skaidrs arī, ka līdz ar prieku par iespēju maksimāli daudzus atbalstīt (lasi – izrādīt vēlētājiem savu labestību) naudas dalītājiem tomēr nevajadzētu aizmirst, ka šobrīd valsts tērētais reiz būs jāatmaksā. Un šajā ziņā īpaši būtiski būtu, lai līdz ar tērēšanas prieku naudas dalītājiem piemistu arī apdomīgums, vēlme un gatavība rūpīgi izvērtēt, vai tiešām ir nepieciešami visi tie izdevumi, kas varbūt būtu vēl tīri pieņemami citos laikos, taču bez kuriem ārkārtējā situācijā varētu iztikt.
Diemžēl par to naudas dalītāji šobrīd nedomā. Arī nesenajā intervijā to man apliecināja finanšu ministrs, sakot, ka šobrīd cer, ka krīze būs īslaicīga, tāpēc uzmanība maksimāli vērsta uz atbalstu krīzē cietušajiem, savukārt par citām pieejām, tajā skaitā, iespējams, arī taupīšanu, domāšot, ja krīze ieilgs. Šķita dīvaini to dzirdēt. Īpaši, ja valsts rīcību pielīdzina ģimenes rīcībai krīzes situācijā. Proti, ja ģimenē saslimst pelnītājs vai kāda cita iemesla dēļ krītas kopējie ienākumi, vai tad saimniece turpina iepirkt sev jaunas kleitas, saimnieks, teiksim, sev jaunu motociklu un bērniem tiek jaunas datorspēles? Laikam taču ne, vairums noteikti izvērtē prioritātes un atliek to, ko var atļauties labākos laikos. Kāpēc valsts tā nedara?
acis spīd
Horošijs
Flegms