Neaiztikt nelaimes maku

Skaidrs, ka vajadzības un vēlmes vienmēr pārsniegs iespējas. Tāpat skaidrs, ka daudz ko, bet ne visu var ieplānot, un kaut kādām iespējām veikt budžeta korekcijas ir jābūt. Taču katram saprotams, ka lai nu kas, bet uzkrājums nelaimes gadījumam nebūtu tērējams ikdienas vajadzībām un, ja tā tomēr notiek, šīs naudas izlietojuma principiem ir jābūt vēl daudz stingrākiem.

Vēl viena nejēdzība, kas daudz pārrunāta (īpaši laikā, kad tika lemts par bēdīgi slaveno fotoradaru uzstādīšanu), ir budžetā plānotie ieņēmumi no dažādām soda naudām. Ja noteiktas summas jau iepriekš tiek "iebudžetētas" kā ieņēmumi no sodiem, skaidrs, ka valsts ar to apliecina savu ieinteresētību, lai pārkāpumu būtu vairāk, jo tad, tos fiksējot, labāk pildīsies budžets, kas principā ir absurds, jo loģiski taču būtu iet pārkāpumu (un līdz ar to sodu) mazināšanas ceļu.

Lai šīs abas negācijas mazinātu, varbūt ir vērts soda naudas izņemt no budžeta un to uzkrāšanu organizēt tādā kā atsevišķā maciņā vai fondā (sauciet, kā gribat), ko tad valdība  izmantotu gan balvām par panākumiem, gan budžetā neiekļautām vajadzībām utt. Ja naudas kādai vēlmei attiecīgajā brīdī pietrūkst, pagaida, kad ienāksies. Savukārt tiešām neparedzētiem gadījumiem, tādiem kā dažādas katastrofas, valstij uzliktie sodi u.tml., rezervētā nauda būtu izmantojama tikai un vienīgi attiecīgajās situācijās un šos līdzekļus citiem mērķiem nevajadzētu virzīt pat tad, ja līdz gada beigām rezerves netiek izsmeltas.