Proti, runa ir par skolēnu zināšanu jauno vērtēšanas sistēmu, konkrētāk, par pārbaudes darbiem visa mācību gada garumā, kurus kādi savā pasaulē dzīvojošie ierēdņi padarījuši par izaicinājumu katram, kurš ir saistīts ar izglītošanos skolā.
Tā arī netop skaidrs, kāds ir, kā tagad moderni teikt izglītības jomā, sasniedzamais rezultāts nosacījumiem, ka pārbaudes darbus, ar kuru palīdzību noskaidros un ar atzīmi novērtēs skolēnu zināšanu līmeni, skolēniem nebūs tiesību pārrakstīt jeb labot. Lai cik kaismīgi jauno sistēmu aizstāv tās izgudrotāji un ieviesēji, tomēr grūti apjaust, vai šādas dīvainas sistēmas mērķis ir panākt labāku izglītības kvalitāti, vai bērniem un pusaudžiem skaidri un gaiši norādīt – kļūdīties nedrīkst, bet, ja tu kļūdies, zini, ka savu kļūdu tu neesi tiesīgs labot.
Nenoliedzami, nevar pilnībā apstrīdēt potenciālo argumentu – ja skolēns cītīgi mācās, rūpīgi gatavojas un vienkārši ir apzinīgs skolēns, tad arī "labot aizliegto" pārbaudes darbu viņam nebūs īpašu grūtību izpildīt, iegūstot pozitīvu vērtējumu. Un beigu beigās – "viedie" politikas veidotāji ir iedevuši vēl vienu alternatīvu – ja visa gada garumā pārbaudes darbi bijuši viena vienīga bēdu ieleja, vēl būs iespēja "izpeldēt", rakstot apvienoto pārbaudes darbu par visām konkrētā priekšmeta tēmām. Vārdu sakot, ja neesi slaists un pilnīgs nejēga, jaunā sistēma lielus riskus tev nerada.
Taču ir būtiska nianse – šis kārtējais izglītības eksperiments tiek ieviests, pirms tam atbildīgajiem ieviesējiem tā arī vienkārši un saprotami neizskaidrojot sabiedrībai, kādēļ tieši šāda kārtība ir nepieciešama un kādi konkrēti pozitīvie mērķi tiks sasniegti. Jo jautājumi un neizpratne ir ne vienam vien skolēnam, vecākam un pat pedagogam. Tātad kaut kas nav kārtībā. Varbūt ar to pašu nu jau leģendāro slikto komunikāciju.
Bet ir vēl kāda lieta – ministrijas un tās iestāžu "eksperti" paralēli eksperimentiem ar bērniem varētu pievērsties arī mācību materiālu satura radītāju darba kvalitātes kontrolei, jo no paša pieredzes – regulāri pārsteidz atsevišķu mācību grāmatu satura zemā kvalitāte. Grūti spriest – tā ir paviršība vai sistēma. Un nevaru izslēgt, ka vienam otram šādam mācību grāmatu satura radītājam pašam varētu būt nopietnas grūtības sekmīgi nokārtot "labot aizliegto" pārbaudes darbu.