Pirmkārt, ir zināmi daudzi piemēri, kad šī aviokompānija nevis meklē brīvprātīgos, bet gan īsi pirms reisa atsūta visai lakonisku ziņu ar domu: jums šajā reisā lidot nav lemts. Kāpēc? Kādas alternatīvas? To nepaskaidro. Uz e-pastiem neatbild, pa telefonu nav sazvanāmi. Īpaši no ārzemēm. Un īpaši, ja ir laika starpība ar Latviju.
Otrkārt, Martina Gausa atzīšanās par aviokompānijas piekopto praksi tik spilgti kā, šķiet, nekad agrāk atklāj necieņu, augstprātīgu attieksmi pret saviem klientiem. Īpaši pret "nabaga" jauniešiem.
Vai visdāsnāk atalgotais valstij piederoša uzņēmuma vadītājs tiešām iedomājas, ka jaunieši tāpat vien pa pasauli vizinās – aiz bezdarbības?! Ja arī aizlido uz kādu koncertu, kā to intervijā piemin Gauss, tad taču skaidrs, ka rēķinās ar laiku, kad jābūt galamērķī un kad atpakaļ. Nekāda biļešu cenas kompensācija (kas vēl no šīs aviokompānijas jāizcīna, to neviens automātiski neizmaksā!) nav tā vērta, ja nokavēts ilgi plānots pasākums, darbs, mācības vai, piemēram, īsajās brīvdienās iecerētā tikšanās ar tuviniekiem! Kādas sekas šādai attieksmei? Aviokompānijas nākotnes pamatklienti citreiz izvēlas lidot ar kādu lētāku aviokompāniju, kas turklāt pret klientu izturas ar lielāku cieņu.
Mēs lepojamies ar savu nacionālo aviokompāniju, priecājamies par ziņu, ka tā ir viena no punktuālākajām pasaulē, pieņemot, ka tās atsevišķu cilvēku piedzīvotās ķibeles, par ko interneta saziņā uzzinām ik pa laikam, ir vien kāda pārpratuma vai tehniskas ķibeles sekas. Bet tad izrādās, ka atteikto lidojumu cēlonis ir pavisam primitīvs – dzīšanās pēc maksimālas peļņas, pat uz klientu rēķina. Un tad ir tas brīdis, kad lepnums mijas ar kaunu. Brīdis, kad saproti, cik precīzs ir senais teiciens par darvas karoti medus mucā. Jā, var jau atrunāties, ka tā ir "aviokompāniju prakse", bet... bija laiki, kad daudzi spļaudījās uz ielas – vai tāpēc to uzskatījām par paraugu, kam sekot?
:)
.
!