No Vienotības kļūdām citiem ir, ko mācīties

Āboltiņa gan uzskata, ka situācija partijai vēl nav bezcerīga, jo pati Jauno laiku savulaik izvilkusi no vēl dziļākas bedres, taču līdz ar to lielais jautājums ir – kurš, ja ne viņa pati, būs tas vilcējs, tas jaunais karognesējs, kam biedri noticēs un sekos cīņā par jaunām uzvarām? Eksperiments ar Piebalga importēšanu izrādījies neveiksmīgs. Āboltiņas kādreizējais favorīts Smiltēns izrādījies vājš, to apliecinot ar prasību, lai jau pieminētā līdere vispirms paejot malā, tad viņš būšot gatavs vadīt partiju (nevis cīnoties, kā savulaik Obama ar Klintoni). Nevienu citu, kas tiešām gribētu un būtu spējīgs nostāties partijas vadībā, nemana. Tiek solīts, ka tāds kaut kad šajās dienās tikšot nosaukts (drīzāk – izstumts priekšplānā), bet arī tad, ja izvēle ir starp vismazāk kritizēto Vienotības ministru un Rīgas saraksta līderi iepriekšējās vēlēšanās, nekādi brīnumi vismaz emocionāla uzrāviena ziņā šajā partijā nav sagaidāmi.

Šajā sakarībā ir vairāki aspekti, kas ir plašākas uzmanības vērti. Pirmkārt, šis ir kārtējais piemērs tam, ka Latvijas partijas nav radušas domāt par līderu maiņu, attiecīgu uzmanību neveltot to atlasei, sagatavošanai. Lai arī priekšvēlēšanu cīņā aizvien lielāka loma ir līderu debatēm, par tām kandidātu sarakstu veidotāji, šķiet, domā pēdējā brīdī, priekšplānā izstumjot to, kura izrunāšanās varētu būt saistīta ar vismazākajiem riskiem. Vienotība, pat savulaik aizrāvusies ar konkurentu līderu apkarošanu, klaji deklarēja, ka tai līderu vietā ir komanda. Sekas tam nu redzam. Ir pāris "jauno seju" partijā, bet, kad tās parāda savu "vilktspējas" trūkumu, vietā nav ko likt.

Otrkārt, vērojama politiķu nespēja stāvēt pāri konkurējošo partiju vai ideoloģiju pārstāvju internetā saceltai histērijai par to, kas šajā pasaulē ir labs un kas ne tikai slikts, bet radikāli iznīdējams. Lai cik mulsinoši tas šķistu no tā viedokļa, ka ievēlētie pārstāv visu tautu, ābeces patiesība arī tā, ka pirms vēlēšanām svarīga vienīgi potenciālo vēlētāju attieksme. Proti, – lai labāk šo tēmu ilustrētu, ņemsim citu piemēru, – pirms vēlēšanām Nilam Ušakovam svarīgi tie, kas par viņu balsos, nevis Raivja Dzintara atbalstītāju paustā kritika (un attiecīgi otrādi), lai arī, jau esot deputātu krēslos, katram no viņiem jārūpējas par visa sava vēlēšanu apgabala iedzīvotāju interesēm. Tad, lūk, atgriežoties pie Vienotības, – viens no pēdējā laika tās neveiksmju lielajiem cēloņiem ir lielā ietekmēšanās no cilvēku, kas nav viņu vēlētāji, paustā un arī nespēja vai pat nevēlēšanās aizstāvēties.

Treškārt, partijas ilgstpējai tomēr ir svarīga ideoloģija vai vismaz vēlētāju loka definēšana, par kura interesēm tā iestājas. Ja partiju veido kā atsevišķu kampaņu (Jaunais laiks sevi pieteica ar cīņu pret korupciju, Vienotība – pret oligarhiem, ko nu mēģina otrreiz "uzsildīt" daži sevi par jaunajiem piesakošie spēki), tās jauda apsīkst, kad tēma sabiedrībā sāk apnikt, jo visi konstatē, ka tā bijusi tikai donkihotiska cīņa pret vējdzirnavām.