Nodoklis nodokļu nemaksātājiem

Pirmajā mirklī šķiet ļoti pareiza iniciatīva, līdz, to izvērtējot, atduramies pret jautājumu: vai tiešām cilvēki, kas atraduši veidu, kā nemaksāt vienu nodokli, pēkšņi būs tik apzinīgi, ka maksās citu? Tā zināmā mērā ir arī atbilde uz jautājumu, cik efektīva var būt jaunā norma.

Kā ziņo LETA, Veselības ministrijas izstrādātajā Veselības aprūpes finansēšanas likumprojektā norādīts, ka apdrošināta ir persona, kura veikusi valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas veselības apdrošināšanai ne mazāk kā deviņus mēnešus secīgā pēdējo 12 mēnešu periodā vismaz no obligāto iemaksu objekta minimālā apmēra, kā arī persona, kura veikusi veselības apdrošināšanas iemaksas. Tas nozīmē, ka vispirms jaunā norma skars sezonas strādniekus, tos, kuri, piemēram, ziemā nodarbināti meža darbos, bet vasarā tādos, kas saistīti ar zemkopību, tūrismu u. tml., attiecīgi vairākus mēnešus gadā esot bez darba. Maz ticams, ka šiem cilvēkiem ir līdzekļi nodokļa nomaksai, visdrīzāk viņi cītīgāk reģistrēsies par no šī nodokļa atbrīvotajiem bezdarbniekiem, kam šobrīd visdrīzāk neredz jēgu.

Jauno nodokli nu teorētiski būs spiesti maksāt arī tie, kas dzīvo no sev piederošu uzņēmumu peļņas, tajos formāli nestrādājot. Vispirms – cik tādu ir? Domājams, ka maz. Vai nodokļa maksāšana būtiski uzlabos viņu iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus? Arī ne, jo turīgie tāpat vairāk izmanto maksas medicīnas pakalpojumus. Turklāt skaidrs, ka viņiem arī nekādas problēmas nesagādātu noformēt sevi darbā sev piederošos uzņēmumos.

Tātad saprotams, ka ieguvums no jaunās normas varētu būt vēl mazāks kā no savulaik ar ne mazāku pompu ieviestā tā sauktā dienesta auto nodokļa. Toties administrēšana gan varētu būt visai dārga un cilvēkresursus patērējoša, jo te nodokļa iekasētājiem būs jāskraida pakaļ darba tirgū tikai fragmentāri reģistrētām personām, kuras lielākoties ir mazturīgas. No šī izriet jautājums – vai valsts ir tik bagāta, lai tērētu par ieguvumu varbūt pat lielākus līdzekļus tikai tāpēc, lai demonstrētu, ka kaut ko dara?

Un vēl viena problēma, kas izriet no šādas pieejas, – ja tiek raidīts skaidrs signāls, ka tiem, kas nemaksā sociālo nodokli, būs liegta iespēja ārstēties, vispirms jau mazturīgo un regulāru darbu dabūt nespējīgo cilvēku grupā nostiprināsies priekšstats, ka pie ārstiem vērts vērsties vien tad, kad saslimšana jau ir tādā stadijā, ka jāsauc neatliekamā palīdzība, lai ved uz slimnīcu, kas tad būtu bez maksas. Atkal – vai tas ir valstiski izdevīgāk par savlaicīgu ārstēšanu?

Ir jau zināms teiciens – kas nestrādā, tam nebūs ēst –, bet vai šāda pieeja liecina par sociāli atbildīgu politiku?