Latvijas sabiedrībā pārvaldības kvalitātes vērtējums svārstās starp divām galējībām – "Valdība vainīga pie tā, ka ir slikti!" un "Visi lēmumi, ko pieņem politiķi, ir izcili!". Realitātē, protams, nav tik vienkārši. Piemēram, ja kādā restorānā vai veikalā ir maz apmeklētāju un niecīgs apgrozījums, tad pie vainas var būt nevis politiķu lēmumi, bet novecojis biznesa modelis, augtas cenas, zema kvalitāte vai atrašanās tādā vietā, kurā nav cilvēku plūsmas.Uzņēmēju pārmetumi politiķiem un ierēdņiem par to, ka viņi neizprot, kā ir strādāt tādos apstākļos, kad katrs eiro pašiem jānopelna, ir visai pamatoti, taču vienlaikus uzņēmējiem raksturīga raudzīšanās tikai un vienīgi no savu interešu skatupunkta. Spilgts piemērs tam ir diskusija par viesstrādnieku nepieciešamību apstākļos, kad Latvijā ir daudzi desmiti tūkstošu bezdarbnieku.
Nav gan noliedzams, ka ar pārvaldības kvalitāti mūsu valstī ir problēmas, jo politiķiem hroniski trūkst ilgtermiņa redzējuma. Tā, piemēram, skatījums uz demogrāfijas tēmu. Vienīgais, ko dzird, ka iedzīvotāju skaits samazinās un tas ir slikti. (Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka Latvijā pērn bija lielākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā (par 0,6% jeb 11,1 tūkstoti iedzīvotāju).)
Lai kādi būtu valsts un pašvaldību atbalsta pasākumi, ir skaidrs, ka jaundzimušo skaits arī turpmāk būs neliels, jo tā ir vispārēja tendence Eiropā un vairākās Āzijas valstīs. Tādēļ ir svarīgi, lai šolaiku jaunieši redzētu iespējas Latvijā iegūt mūsdienīgu izglītību, realizēt savus talantus, atrast darbu, kas atbilst XXI gadsimta priekšstatiem par labu darbu, un arī veidot savu biznesu, nevis aizbrauktu prom. Diemžēl par to, lai jauni cilvēki saskatītu pašrealizācijas iespējas Latvijā, mūsu politiķi runā reti un arī tad galvenokārt strīdos par to, vajag vai nevajag piešķirt vēlēšanu tiesības no 16 gadu vecuma. Pietrūkst arī valstiska mēroga pasākumu, kas sekmētu to, ka profesionālajā apritē var palikt cienījamā vecumā esoši mūsu valsts iedzīvotāji. Daudz biežāk pamanāmas norādes uz negatīviem stereotipiem, ar kuriem darba tirgū jāsastopas visdažādāko vecumposmu cilvēkiem. Respektīvi, nav redzams tas, ka politiskā elite tiešām rūpētos, lai Latvijā novērtēti justos tie cilvēki, kuri te dzimuši, auguši un arī jau strādājuši vai būtu gatavi te pēc izglītības iegūšanas palikt strādāt.