Taisnības labad gan jāmin, ka ministrs savā ierakstā vietnē X piemin vēl virkni jautājumu, ko plānots sakārtot, kas ir ne mazāk būtiski.
Taču stāsts nav ne par Briškenu, ne arī konkrēto autobusa pieturu, bet par ko citu. No vienas puses, patiess ir uzskats, ka arī katrs neliels vai pat ļoti mazs uzlabojums ir daļa no kopējā procesa un ļauj virzīties pozitīvajā virzienā. Tomēr būtiski ir neiebuksēt tieši sīkumos, bet spēt pārskatīt un arī pārvaldīt visu laukumu pārdomāti, saskaņoti un sistēmiski.
Tas ir līdzīgi kā ar elektroenerģijas sadales pakalpojumu tarifu un banku kredītprocentu likmju grandiozo lēcienu. Par tarifu izmaiņām jau tika runāts gana sen. Atcerēsimies – pirmais variants paredzēja vēl lielāku cenu pieaugumu. Toreiz pakalpojuma sniedzēja apetīte gan tika mazināta, jo draudēja sāpīgi skart pilnīgi visus, kuri lieto elektrību. Tagad kāpums ir mazāks, taču tāpat ir grūti paceļams daudziem. Un jau atkal – valdība it kā atradusi risinājumu, solot dažus mēnešus segt daļu tarifa pieauguma, un sabiedrībā iestājies relatīvs miers. Bet patiesībā problēma jau nav atrisināta, tā ir uz dažiem mēnešiem paslaucīta zem tepiķīša, un diezgan ticami, ka tā par sevi atgādinās jau nākamā gada sākumā. Kas notiks tad? Respektīvi – atkal ir paveikts sīks darbiņš, kas sabiedrības acīs šodien labi izskatās, taču – atgriežoties pieturu tēmā – pietura varbūt arī būs tuvāk terminālim, bet vai autobusu reisu skaits maršrutā pieaugs?
Nav ticības arī politiķu solījumiem mazināt kredītu procentlikmju lēciena ietekmi. Nav vēl īsti skaidrs, vai un kā kādam kaut kas tiks mazināts vai tomēr uz laiku samazināts, ko pēc tam nākotnē tāpat nāksies samaksāt pilnā apjomā.
Lai gan formāli oficiālie inflācijas rādītāji sākuši mazināties, tomēr dzīves dārdzība turpina augt. Jā, varbūt kartupeļi kļuvuši lētāki, taču cilvēka pirktspēja nebūt nav pieaugusi, jo maciņa satura patukšošanas stafeti no kartupeļa pārņēmusi elektrība, kredītprocenti un citi maksājumi.
Īstermiņā populāri, bet ilgtermiņā neefektīvi un bezjēdzīgi darbi ir visās jomās. Dzīvojam pēc projektu principa – īstenojam, uzrakstām atskaiti un aizmirstam. Bet te arī ir tas sāls – valsts un tās daudzās funkcijas nav vienas reizes projekts, te jāstrādā pastāvīgi, saskaņoti un ar ilgtermiņa sistēmisku skatījumu.