Tas ir saprotami – Krievijas agresija ir nepieredzēti ciniska un ir jāaptur pēc iespējas ātrāk, inflācija pamatīgi sit pa katra cilvēka ikdienu, un arī pilntiesīgu, lemtspējīgu valdību mums ļoti vajag. Par «čuhņu» – arī kāds humors šajā laikā tomēr nepieciešams.
Taču, tāpat kā pirms četriem, astoņiem, 12 un 30 gadiem, grūti saprast, kādēļ valsts pārvalde dzīvo nevis ar mērķtiecīgu, ambiciozu nākotnes skatu un rīcību, bet tikai šodienā, rakstot un skandinot daudz lozungu, tajā pašā laikā neko nedarot, lai lietas notiktu.
Kā situāciju uzlabo politiķu, pirmšķietami liekulīga, gaušanās par to, ka esam atpalikuši no kaimiņiem un nedrīkstam atpalikt vēl vairāk, ka nedzimst bērni un tāpēc nācija izmirst, ka valsts ārējais parāds aug, bet ekonomika stagnē un krītas? To arī bez politiķu lozungiem tāpat zina ikviens Latvijas cilvēks – uzņēmējs, skolotājs, ārsts, ugunsdzēsējs, amatnieks, lauksaimnieks. Zina un savu iespēju robežās cenšas situāciju mainīt pozitīvajā virzienā. Taču ir ļoti grūti to izdarīt, ja politiķi un valsts pārvalde kopumā ir diezgan naska uz daudzdesmitu lapu plānu rakstīšanu, tajos savirpinot it kā gudras, bet patiesībā dažubrīd grūti izprotamas un rezultātā tukšas frāzes, tajā pašā laikā ne šajos plānos, ne savā domāšanā nespējot (vai negribot) definēt skaidrus, ambiciozus mērķus, attiecīgi nosakot katram valsts pārvaldē strādājošajam konkrētus izpildāmos uzdevumus, lai rezultātā labklājības pieaugumu sajustu ne tikai ierēdņi savos banku kontos, bet katrs valsts iedzīvotājs. Savdabīgi dzirdēt valsts pārvaldes gaušanos par nekonkurētspējīgo atalgojumu, vienlaikus saprotot, ka daudzi no viņiem nemaz tā īsti nav nopelnījuši pat to pašu naudu. Un ir grūti pieņemt, ka daudzi ierēdņi ir krietni labāk atalgoti nekā medmāsas, pedagogi vai ugunsdzēsēji.
Laikā, kad akūti trūkst mediķu un pedagogu, kad slēdz ugunsdzēsēju depo, valsts pārvalde un politiķi bez jebkādas neērtības sajūtas ceļ sev algas, taisa jaunas ministrijas, visā nopietnībā plāno radīt jaunus – viceministru – amatus, izgudro daudzmiljonu eiro vērtus valsts pārvaldes «modernizācijas» plānus un tamlīdzīgas nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanas aktivitātes. Acīmredzami – sabiedrības un politiķu prioritātes krasi atšķiras.