Nupat intervijā Dienai Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis par pārtraukumiem sporta finansēšanā teica ļoti trāpīgus vārdus: "Lai tad pasaka kāds, piemēram, Šmēdiņam ar Samoilovu – padzīvojiet tagad pāris gadu bez treniņiem un sacensību iespējām, kamēr saprotam, kā sakārtot finansēšanas jautājumus!" Ir pieļautas kļūdas, īstenojot finanšu reformu, no sporta piemēra vien redzams, ka likuma izmaiņu dēļ pirmajā pusgadā ziedojumu apmērs krities aptuveni uz pusi, taču šo kļūdu labošana tiek pārcelta uz kaut kādu vēlāku laiku. Tikmēr cietusī puse lai kaut kā iztiek?
Turklāt, protams, neviens vēl nevar dot nekādas garantijas, ka pēc pusgada vai gada pieminētā problēma tiešām tiks risināta – ir vesela virkne citu solījumu, kuri nu tiek steigā pildīti, iztērējot, šķiet, visas pēdējās rezerves, līdz ar to nemaz nebrīnītos, ja nākamais finanšu ministrs bezspēcībā noplātīs rokas un, atsakot kaut ko kompensēt, atrunāsies ar priekšgājējas sastrādāto. Jo vairāk tāpēc, ka no likuma grozījumiem, kuru sekas ir dramatiska ziedojumu apjomu samazināšanās sabiedriskā labuma organizācijām (tajā skaitā sporta), valsts pati itin nemaz nav ieguvēja – kā nesaņēma nodokli no uzņēmumu peļņas, tā nesaņems. Vienīgie ieguvēji – pārsvarā lielo uzņēmumu īpašnieki, kuriem, peļņu ieguldot biznesa attīstībā, vairs nav jāmaksā nodoklis. Kā atzīmēja Vrubļevskis, daudzu pelnošāko Latvijas uzņēmumu īpašnieki ir ārzemnieki un viņiem nu nemaz negribas tērēt savu naudu par labu Latvijas nevalstiskajām organizācijām. Bet, ja valsts nav ieguvēja, tad uzņemties papildu slogu, tai kādam maksājot kompensācijas, arī nav īsti loģiski, vai ne?
Šajā kontekstā pieminams vēl viens būtisks aspekts. Ministre, šī teksta sākumā minēto pavēstot, reaģēja uz sporta organizāciju rīkoto kampaņu. Taču ne jau tikai sporta organizācijas ir cietēja lomā līdz ar Reiznieces-Ozolas īstenoto reformu. Sabiedriskā labuma statuss patlaban ir kopumā 2779 organizācijām, kurām ziedojot uzņēmēji iepriekš varēja saņemt nodokļa atlaidi. Faktiski var teikt – sporta organizācijas ir tikai daļa no visām, kas līdz ar likuma grozījumiem ir piespiedu diētā, taču, ja sporta nozare tomēr vēl var cerēt uz ziedojumu krituma kompensēšanu, jo šajā jomā netrūkst gana ietekmīgu lobistu, tad organizācijām, kuras darbojas kultūras, veselības, sociālajā un citās jomās, var būt teju vai neiespējami pierādīt, ka arī kaut kas pienākas.
Un vēl. Agrāk uzņēmēji bija tie, kuri izvērtēja, kam palīdzēt finansiāli, kam ne. Labi, pati ziedošana bija uz peļņas nodokļa rēķina, bet tomēr. Ja tagad tā būs valsts, kas vērtēs nepieciešamību kaut ko piefinansēt katrai no sabiedriskā labuma organizācijām, varam iedomāties, cik lielus papildu administratīvos resursus tas prasīs un cik lieli ar to varētu būt korupcijas riski. Arī par to, šķiet, reformas īstenotāji nav padomājuši.
MM