Tas gan nav nekas radikāli jauns, bet likumsakarīgs turpinājums dabasgāzes tirgus atvēršanas procesam, kas aizsākās jau 2017. gadā. Pēc Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) datiem, "mājsaimniecību segmentā ir gandrīz 380 tūkstoši gazificētu objektu. No tiem nedaudz vairāk par 300 tūkstošiem dabasgāzi izmanto ēdiena pagatavošanai, pārējie – ūdens uzsildīšanai un mājokļa apkurei". KEM jau izplatījusi aicinājumu dabasgāzes lietotājiem "rūpīgi iedziļināties dabasgāzes tirgotāju piedāvājumos un izdarīt izvēli, ņemot vērā patēriņa paradumus", un par konkrētiem piedāvājumiem mudina interesēties, vēršoties pie dabasgāzes tirgotājiem. Tie dabasgāzes lietotāji, kas līdz 1. maijam nebūs noslēguši līgumu ar kādu no tirgotājiem, automātiski "saņems Universālo pakalpojumu no iepriekšējā pakalpojuma sniedzēja", skaidro KEM.
Raugoties no dabasgāzes un citu energoresursu lietotāju viedokļa, galvenais, kas interesē vairākumu, protams, ir tas, kāda cena turpmāk būs jāmaksā. Pēc būtības jebkura tirgus pilnīga atvēršana nodrošina lielāku konkurenci, kas var nākt par labu patērētājiem, taču jāņem vērā arī konkrētā produkta, šajā gadījumā dabasgāzes, cenu svārstības. Respektīvi, tirgus atvēršana vien negarantē zemas cenas.
Pēc energoresursu cenu milzīgā lēciena, kas tika piedzīvots nesenā pagātnē, patlaban vērojamās tendences gan norāda uz cenu augšupejas apstāšanos un pat cenu lejupslīdi. Tomēr priecāties ir pāragri, jo ģeopolitiskā situācija joprojām ir nestabila, Krievijas izraisītā kara Ukrainā beigu datums nav zināms, starptautiskajā finanšu pasaulē vērojama viļņošanās un vairākas nozares joprojām cīnās ar Covid-19 krīzes sekām.
Tādējādi to, cik lieli energoresursu rēķini būs jāmaksā turpmāk, varēs redzēt vien laika gaitā, un ir svarīgi saprast, ka precīzu un ļoti ticamu prognožu neesamība nav specifiska mūsu valsts iezīme, bet vispārēja tendence, jo patlaban ir nemierīgi laiki. Piemēram, to, ka aizvadītajā gadā "valdīja liela nenoteiktība", kas saistīta ar to, ka "globālo ekonomiku īpaši negatīvi ietekmēja Krievijas īstenotais karš Ukrainā", ir atzinusi arī Latvijas Banka.
Saistībā konkrēti ar dabasgāzi ir neapšaubāmi skaidrs, ka Krievija, iebrūkot Ukrainā, atmaskojusi sevi gan kā neuzticamu, gan arī kā nevēlamu un ētiski nepieņemamu sadarbības partneri. Līdz ar to temats par energoresursiem, kas ilgtermiņā varētu aizstāt Krievijas dabasgāzi, būs šā gada aktualitāte ne tikai mūsu valstī, bet arī citur Eiropā.