Pilsonības izrāde

Kā tas noteikts Saeimas Kārtības rullī, pirms balsojuma tika uzklausīti vien divu deputātu viedokļi (viens par, otrs pret), līdz ar to prezidenta iniciatīva noraidīta, to nevērtējot pēc būtības. Turklāt fakts, ka priekšlikums nepārvarēja pat nodošanu komisijām, nozīmē, ka tēma noņemta no parlamentāriešu dienas kārtības. Vispār un uz ilgu laiku. Tiesa, tas gan arī nozīmē, ka nepilsoņu bērnu tēma ārpus parlamenta būs karsta arī turpmāk, jo, saglabājoties šim statusam Latvijā dzimstošiem bērniem, saglabāsies arī Krievijas vēlme par viņiem iestāties kā savējiem. Vai tāds bija Saeimas mērķis, noraidot Vējoņa iniciatīvu? Droši vien ne. Tomēr emocijas guvušas virsroku pār vēlmi šo jautājumu vērtēt, ņemot vērā reālās no tā izrietošās sekas.

Taču šajā gadījumā vairāk pārsteidz kaut kas cits. Pirms dažām dienām sazvanīju mūsu Valsts prezidentu, kurš tajā brīdī jau atradās ASV, un jautāju, vai, nākot ar šo likumdošanas iniciatīvu, viņš ir runājis ar Saeimas deputātiem, centies gūt sev atbalstītājus. Prezidents atbildēja, ka ne, un atrunājās, ka cerot uz politiķu godaprātu (šī intervija lasāma 21. septembra laikrakstā Diena). Tātad pats pret savu iniciatīvu viņš izturējās formāli, bez ieinteresētības rezultātā. Turklāt, labi zinot gan Nacionālās apvienības un vairāku Vienotības un ZZS deputātu noraidošo attieksmi, gan arī koalīcijas līgumā iekļauto veto principu šajā jautājumā, pats noteikti jau sākotnēji paredzēja, ka iniciatīvas liktenis būs tieši tāds, kāds nu tas ir. Un tomēr šo jautājumu virzīja. Izskatās pēc kaut kādas politiskas spēlītes, vai ne?

Pieļauju, ka iniciatīva bija nepieciešama vien kā ārpolitisks žests viņa vizītes ASV kontekstā – lai nodemonstrētu "starptautiskajiem partneriem", ka centies. Un ka, racionāli vērtējot, problēmu nav (tam savukārt bija nepieciešams nesen pilī sarīkotais pasākums ar juristu, sociologu un valsts pārvaldes ekspertu piedalīšanos). Tagad to, ka Saeima likumprojektu noraidīja, var pamatot ar atrunām, ka "tāda nu ir demokrātija, neko darīt...", "tāda ir parlamenta griba", kā arī ar to, ka tuvojas vēlēšanas.
Vēl dīvaini, ka līdz ar šo noraidījumu Nacionālā apvienība vairs kategoriski neuzstāj uz to, lai izglītība Latvijā būtu tikai valsts valodā. Kā gan tam šajā kontekstā būtu mazinājusies aktualitāte?