Tomēr neiejūtīgi ir prasīt, lai tie, kuru maks jau tāpat ir patukšs, maksātu lielākus nodokļus tieši krīzes periodā, kad citās valstīs tiek spriests par tā dēvēto helikopteru naudu, lai ar tiešiem naudas maksājumiem mājsaimniecībām vai nodokļu atlaidēm stimulētu patēriņu un līdz ar to arī ekonomikas atgūšanos.
Pieļauju, ka politiķi to saprot un varbūt ar nodokļu izmaiņām būtu gatavi pagaidīt kādu gadiņu ilgāk, lai lielākus nodokļus sāktu iekasēt, kad ekonomika atgūstas, taču nākamais ir priekšvēlēšanu gads.
Tātad attiecībā uz 2022. gada budžetu nekādas radikālas tautu tracinošas izmaiņas politiķi nav gatavi plānot, drīzāk pat kļūt pielaidīgāki. Piemēram, pēkšņi var rasties secinājums, ka 25% nodokļa likme mikrouzņēmumiem ir pārāk augsta un to priekšvēlēšanu gaisotnē var samazināt līdz 22%.
Izpratnes trūkums attiecībā uz ekonomiskajiem procesiem ir visai izteikti redzams, ja raugāmies uz to, kāda ir valdošās koalīcijas attieksme pret pašvaldībām, kurām, atņemot potenciālos ieņēmumus, naudas būs mazāk, bet ''uzkrauto'' pienākumu apjoms – lielāks. Ja naudas trūkst, tad arī plānotās funkcijas nav iespējams pilnībā izpildīt un tas galu galā ietekmē vietējo ekonomisko aktivitāti, ne tikai tāpēc, ka naudas trūkuma dēļ kāds darbinieks potenciāli mazāk varēs nopirkt, bet vienlaikus saruks pašvaldību pasūtījumu apjoms. Ja ES fondu projektiem līdzfinansējuma naudu var aizņemties Valsts kasē, tad, realizējot kādu vietējo projektu, piemēram, būvējot bērnudārzu, līdzfinansējums ir jānodrošina no pašu budžeta līdzekļiem. Lieki teikt, ka līdzfinansējuma trūkuma dēļ konkrētais neuzbūvētais bērnudārzs radīs potenciāli negatīvu atdevi ekonomikai.Mazāki būvdarbu apjomi nozīmē potenciāli zemākus ieņēmumus kokrūpniekiem, metālizstrādājumu un būvmateriālu ražotājiem, transporta un tirdzniecības nozares uzņēmumiem, galu galā arī mazāku algu fondu un iekasēto nodokļu apjomu.
Tikmēr pozitīvais, ko šogad varam novērot, ir mūsu valsts ekonomiskā vitalitāte. Tā izpaužas gan ievērojami zemākā ekonomiskā kritumā nekā vairumā rietumvalstu, gan atsevišķu tautsaimniecības nozaru statistikā, tām demonstrējot izaugsmi salīdzinājumā ar pirmspandēmijas laikiem.
Ziņa, ka šā gada septembris bija vēsturiski labākais gada devītais mēnesis Latvijas preču eksporta jomā, pati par sevi norāda uz tautsaimniecības dzīvotspēju. Protams, jāņem vērā, ka eksporta statistiku ir uzlabojusi labā graudu raža, tomēr vienlaikus jānorāda arī uz mūsu apstrādes rūpniecības labo veikumu, piemēram, to, ka otrai lielākajai eksporta preču grupai – elektroierīcēm un elektroiekārtām – pārdošanas apjomi ārvalstīs ir bijuši turpat par 40% lielāki nekā gadu iepriekš.