Taču Latvijas ekonomikas buksēšanu un mūžīgo nespēju vismaz izlīdzināties pat ar tuvākajiem kaimiņiem pastiprina jau kopš neatkarības atgūšanas brīža mums raksturīgais fenomens, ka valsts pārvaldē strādājošie (te domāju gan valsti kopumā, gan vietvaras) – it kā ar atbilstošām izglītībām un kompetencēm esoši cilvēki – nespēj paskatīties tālāk pa sava Rīgas kabineta logu vai labākajā gadījumā tālāk par Rīgas aglomerāciju, lai redzētu ne tikai priekšā zaļojošos kokus, bet arī aiz tiem diemžēl lēnām kalstošo mežu.
Necenšos kultivēt "viss ir slikti" viedokli, jo zinu daudz labu piemēru, kā mūsu pašu cilvēki no faktiski "nulles", taču ar lielu entuziasmu, gana smagu darbu un plānveidīgu rīcību ir izveidojuši nu jau starptautiska līmeņa uzņēmumus, turklāt dažādās nozarēs. Ir arī gana daudz pašvaldību, kurās ir skaidri definēti mērķi un arī instrumenti, kā šie mērķi konkrētā laika grafikā tiek sasniegti. Tomēr nereti ir sajūta – apspriežot, rakstot un apstiprinot daudzdesmitu lappušu biezās koncepcijas, attīstības plānus par sabiedrības labklājības celšanu un ekonomikas attīstīšanu, to radītāji tieši Rīgā nemaz neapgrūtina sevi ar nepieciešamību daudz detalizētāk painteresēties, tieši ko vajag vidējam vai mazajam uzņēmējam vai cilvēkam, kurš gribētu sākt savu biznesu Rūjienā, Pāvilostā, Elejā vai Viļakā. Un patiesībā šim cilvēkam pašā startā nevajag nemaz tik daudz – zināt precīzi saprotamu, bet, galvenais, stabilu valsts stratēģiju, tajā skaitā nodokļu jomā, tautsaimniecības attīstībā, un just, ka viņš nav pamests viens pats savā mazajā pagastā.
Proti, valsts aizvien slimo ar makroekonomisko megaplānu zīmēšanu (kas nereti ir izplūduši un attālināti no reālās pasaules), tajā pašā laikā, šķiet, aizmirst, ka makroekonomikas veiksme sākas mazās, bet daudzās mikroekonomikas veiksmēs. Tieši mikroekonomikas līmeņa – sākotnēji mazās, bet ar laiku augošās nacionālās uzņēmējdarbības – sekmīga un stabila attīstība ļautu Latvijā rasties tā sauktajam vidusslānim, kas ir jebkuras veselīgas ekonomikas un valsts pamats. Pulksteņa mehānismā pats lielākais zobrats tik viegli griežas nevis sava izmēra dēļ, bet tāpēc, ka to secīgā kārtībā nodrošina daudzi mazāki – no vismazākā līdz pat pašam lielākajam. Lieki piebilst – ja rūpēsimies tikai par lielo zobratu, par mazajiem aizmirstot, pulkstenis sāks atpalikt, līdz apstāsies pilnībā. Manuprāt, šī arī ir Latvijas ekonomikas diagnoze – grandiozajos plānos un koncepcijās iztrūkst detalizācijas un nozaru dažādības.
Izcils jaunuzņēmums var būt gan IT inovators Rīgā, gan īpašu kartupeļu audzētājs vai maiznieks Viļakā. Katram ir savs aicinājums un unikālas spējas. Šo būtu vērts atcerēties tiem "plānotājiem", kuri aizmirst, ka tik ļoti piesaukto pievienoto vērtību un nodokļu ieņēmumus budžetā tikpat sekmīgi ienes gan viens, gan otrs. Taču otrs pārāk bieži tiek aizmirsts.
Irlielāmērāticams