Siliņa minētos skaitļus atmiņā atsauca nesen gar acīm pavīdējusī reklāma par kādas bankas un aptieku tīkla izveidoto sociālo programmu iedzīvotājiem vecumā no 55 līdz 75 gadiem, kuriem nav iespēju iegādāties visus ārsta izrakstītos recepšu medikamentus uzreiz, bet kuri var atļauties norēķinus veikt pakāpeniski. Šo programmu toreiz intervijā pieminēja arī Siliņš, taču, manot neizpratni manās acīs, viņš teju gribēja taisnoties, ka tas nav kredīts, bet iespēja samaksāt par dzīves kvalitātei svarīgajām zālēm pa daļām bez komisijas maksas.
Jāatzīst – ir tik nožēlojama valsts attieksme pret saviem vecākiem un vecvecākiem,
no kuriem lielākā daļa visu mūžu strādājuši, maksājuši nodokļus, audzinājuši bērnus, bet vecumdienās viņi pēkšņi kļūst nevajadzīgi valstij, patiesībā politiķiem un ierēdņiem, kuriem esam uzticējuši rīkoties ar mūsu naudu, bet kuri aizvien apliecina savu mazspēju šo pienākumu veikt atbildīgi un kvalitatīvi.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka, piemēram, 2018. gadā 357 110 senioru saņēma vecuma pensiju līdz 400 eiro mēnesī, turklāt 400 eiro vēl būtu uzskatāma par optimālu summu, ar kuru pensionārs mēdz pat salīdzinoši apmierinoši iztikt, gan samaksājot komunālos rēķinus, gan atļaujoties ko vairāk par maizi un pienu, gan varbūt atlicinot naudu zālēm.
Šķiet, lieki atgādināt, ka tieši seniori ir vieni no apzinīgākajiem rēķinu savlaicīgiem maksātājiem.
Taču šie paši CSB dati rāda, ka teju 200 tūkstošu senioru ikmēneša ienākums nepārsniedz 300 eiro, un tad nu ļoti gribētos dzirdēt politiķu un ierēdņu skaidrojumu, kā seniors, kura rēķins apkures sezonā par 45 kvadrātmetru dzīvokli ir virs 100 eiro (neskaitot rēķinus par elektrību un citiem šodien jau ikdienišķiem pakalpojumiem), lai spēj atļauties pilnvērtīgu ikdienas uzturu un beigu beigās – vēl samaksāt par veselībai nepieciešamajiem recepšu medikamentiem, kuru cena ir ne mazāk par vidēji 50 eiro vienā pirkumā.
Vieglāk elpot tiem, kuriem ir bērni, kuri var palīdzēt, bet ja nē? Šī traģiskā situācija ir aktualizēta gadiem, un tieši tāpat gadiem politiķi un ierēdņi tik vien spēj kā savilkt seju rūpju grimasēs un izteiksmīgi noplātīt rokas, žēlīgi izdvešot, ka "budžetā nav taču tās naudiņas".
Tieši tādēļ minētā programma vienlaikus ir gan atzinīgi vērtējams pēdējais salmiņš senioriem, gan izteiksmīga un skaļa pļauka "tiem tur augšā", kuri "ar putām uz lūpām" apkaro "sliktos" ātros kredītus (kurus nebūt neattaisnoju), bet tajā pašā laikā izliekas neredzam, ka tūkstošiem pensionāru ir spiesti nereti dzīvībai svarīgus medikamentus pirkt "uz parāda", bet, ja pašcieņa neļauj būt parādniekam, izdzist ātrāk par sev nolikto laiku.
Krējums Saldais
mūsu
moo ome