Rīcība, kad atklās, vai rīcība, lai atklātu?

Vīruss vēl nav izpētīts, loģiski, ka par tā izplatīšanos speciālistiem vēl ir visai liela neskaidrība, tāpat nav zināmi medikamenti cilvēku ārstēšanai no tā. Līdz ar to nav pārsteigums, ka tiek īstenoti visai radikāli pasākumi vismaz vīrusa izplatīšanās aizkavēšanai – gan transporta satiksmes būtiska ierobežošana, gan svētku pasākumu atcelšana un vienlaikus arī brīvdienu pagarināšana Ķīnā, gan cilvēku temperatūras mērīšana ar portatīvajiem mēraparātiem lidostās, individuālo aizsarglīdzekļu lietošana utt.

Loģisks jautājums – cik Latvijā esam gatavi tam, ka šāda vīrusa nēsātāji varētu izrādīties starp mums? Nupat Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tieši par to tika uzklausīti speciālistu ziņojumi. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule pavēstījusi – ja Latvijā tiktu konstatēts Ķīnas jaunais koronavīruss, tad ar to saslimušie pieaugušie tiktu nogādāti Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet bērni tiktu vesti uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Citi speciālisti skaidrojuši, ka gadījumā, ja pacients vēršas pie ārsta ar elpceļu infekciju un ja tiek konstatēts, ka persona ir iepriekš bijusi Uhaņas reģionā, tad tiks uzsākti infekciju kontroles pasākumi. Labi, tātad zinām, kā rīkoties tajā situācijā un pie tiem apstākļiem, kādi ir tagad. Bet vai ar to pietiek?

Līdz ar vīrusa izplatīšanos ārpus Uhaņas reģiona pieaug risks inficēties ar to arī citviet – tiem vīrusa inficētajiem tātad saskaņā ar esošo kārtību pastiprināta uzmanība savlaicīgi netiks pievērsta un nav izslēgts, ka tas nozīmē potenciāli lielu infekcijas izplatīšanās risku arī šeit. Tātad pastiprināta uzmanība tomēr būtu jāvelta ne tikai prasmei reaģēt, kad vīrusa klātbūtne konstatēta, ne tikai atlasīt pārbaudāmos pēc kādas vienas pazīmes, piemēram, ieceļošanas no riska zonas, bet arī savlaicīgai diagnostikai vispār. Kā to veikt? Gan jau speciālisti var atrast risinājumus. Teiksim, šobrīd varbūt smaidu izraisa rosinājumi lidostās izvietot stacionāras termokameras, kas fiksētu katru personu ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, taču, domājams, nākotnē līdz tam nonāksim. Turklāt nevis tikai vīrusa īpaši skartajās teritorijās, bet arī citur. Attiecīgās tehnoloģijas laimīgā kārtā ir plaši pieejamas un vairs nav dārgas.

It īpaši svarīga savlaicīga diagnostika plašā cilvēku kopumā ir tāpēc, ka šī nav pirmā reize, kad pasaule saskaras ar vēl neiepazīta, nezināma, bet nāvējoša vīrusa strauju izplatīšanos, un skaidrs, ka tādi gadījumi būs arī nākotnē. Turklāt infekcijas avots var būt jebkur, tostarp teorētiski arī Latvijā. Tas nozīmē, ka ekspertiem būtu nevis šauri jāfokusējas uz rīcību saistībā ar konkrēto vīrusu, bet gan jāveido rīcības sistēma, kas derīga jebkādu jaunu vīrusu apdraudējumu gadījumos, lai esam gatavi, ja ļoti vajag, dažu dienu laikā kaut vai uzbūvēt specializētu slimnīcu, ierobežot tālsatiksmi, ieviest totālu visu sasirgušo pārbaužu sistēmu kā Ķīnā vai veikt vēl kādus operatīvos pasākumus.