Pērn iedzīvotāju skaits Pierīgā pieauga gandrīz par septiņiem tūkstošiem, bet Rīgā – tikai par 3,7 tūkstošiem. Uzmanības vērts ir arī Centrālās statistikas pārvaldes secinājums, ka tieši Pierīgā pērn bijis Latvijā lielākais bērnu un pusaudžu īpatsvars.
No vienas puses, tas ir likumsakarīgi. Tāds modelis, ka vidusslāņa ģimenes cenšas bērniem nodrošināt iespēju augt piepilsētas privātmājā, ir izplatīts daudzviet Eiropā. Lai arī Latvija uz Ziemeļvalstu un Rietumeiropas fona ir trūcīga, tomēr vismaz neliela daļa mūsu sabiedrības ir pietiekami pārtikusi, lai šādu tipisku vidusslāņa modeli varētu atļauties. Turklāt Covid-19 pandēmijas laikā ieviestie epidemioloģiskie ierobežojumi, kas lika mājoklī pavadīt ievērojami vairāk laika nekā iepriekš, daudzus rosināja apzināties, cik svarīga ir ērta dzīvesvieta tādā apkārtnē, kurā nav drūzmas.
No otras puses, statistikas dati rada bažas par mūsu galvaspilsētas nākotni. Tad, kad 2020. gada 29. augusta ārkārtas vēlēšanu rezultātā mainījās vara Rīgas domē, dāsni tika bārstīti solījumi padarīt pilsētu par patīkamāku dzīvesvietu rīdziniekiem un vilinošāku galamērķi tūristiem. Tajā, ka tūrisms nav piedzīvojis milzīgu izaugsmi, gan dome nav vainojama, jo traucēja pandēmija, un tikai šogad atkal ir tādi apstākļi, kuros tūrisma industrija var strādāt ar maksimālu jaudu.
Turpretī par to, ka ar Rīgas padarīšanu pievilcīgāku iemītniekiem nav veicies, pašvaldībai atbildība ir jāuzņemas. Mūsu galvaspilsētā ir milzums bedrainu ielu, ietvju un pagalmu, kā arī milzums nenosiltinātu māju. Ar ēkām Rīgā vispār ir bēdīgi – ir koka arhitektūra, kuras mūžs drīz beigsies, ja netiks investēts tās atjaunošanā, ir tā dēvētie pirmskara mūra nami ar labu būvniecības kvalitāti, bet novecojušām inženiertehniskajām komunikācijām, ir XX gadsimta otrajā pusē uzbūvētie mikrorajoni, kuros ēkām ir nepieciešama prasmīga uzturēšana un rūpīga apsaimniekošana, un ir arī tādas XXI gadsimtā celtās ēkas, kuru kvalitāte ne vienmēr atbilst tajās esošo mājokļu augstajām cenām. Turklāt trūkumi ir ne tikai dzīvojamām mājām, bet arī citām ēkām un pilsētas infrastruktūrai.
Protams, nav jau tā tikai pašvaldības vaina – problēmas rada gan rīdzinieku finansiālā nevienlīdzība un atšķirīgās prioritātes, gan samezglotais normatīvais regulējums un smagais birokrātiskais slogs. Taču, spriežot pēc novērojumiem mūsu Baltijas kaimiņvalstu galvaspilsētās, Viļņai – un it īpaši Tallinai – ar pilsētvides pievilcības stiprināšanu veicas labāk nekā Rīgai.