Riskantās reformas

Par to liecina, piemēram, tas, ka nesen notikušajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās vietu EP neieguva Dana Reizniece-Ozola, kura bija finanšu ministre nodokļu reformas ieviešanas laikā. EP neiekļuva arī bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, kurš ir uzsvēris, ka skolu tīkla pārskatīšana ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama. Jāatceras, ka D. Reizniece-Ozola, kura startēja ar 1. numuru ZZS sarakstā, tā arī neieveda šo politisko spēku EP, bet Šadurskis vēlētāju likto plusu un svītrojumu rezultātā Jaunās Vienotības sarakstā noslīdēja stipri zemāk par 4. vietu.

Patlaban ar politiskās reputācijas spožumu nevar lepoties arī bijusī veselības ministre Anda Čakša (ZZS), kura sabiedrībā asociējas ar veselības aprūpes "divu pakalpojumu grozu" ideju. 

Turklāt – valdības mainās, bet sabiedrības skepse pret reformām nerimst. Patlaban bez īpašas sajūsmas tiek uztverts pašreizējās valdības un konkrēti vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) piedāvātais administratīvi teritoriālās reformas modelis, kam vairāki pašvaldību vadītāji veltījuši ne vien nogaidoši piesardzīgu, bet pat asi kritisku attieksmi.   

Protams, nav iespējama tāda reforma, kas būtu izdevīga visiem. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā ir iedzīvotāji, kuriem raksturīga agresīvi noliedzoša attieksme pret jebkādām pārmaiņām, un netrūkst arī tādu cilvēku, kuri vienmēr visu saskata negatīvā gaismā. Taču, lai gan arī politiķu vidū mēdz pavīdēt visai savdabīgas personības, tomēr vairākums politiķu nav tādi visas nācijas nīdēji, kuri prātotu – vajadzētu ieriebt vēlētājiem un ieviest tādu reformu, kas sagrautu dzīvi daudziem līdzcilvēkiem.

Tajā pašā laikā arī politiķiem nevajadzētu domāt, ka sabiedrībai patlaban, 2019. gadā, var "iebarot" jebko, pat pilnīgi nepamatotus solījumus. Kā nesen Dienai sacīja sabiedrisko attiecību konsultants Jurģis Liepnieks, visi vēlētāji nav tādi muļķi, kā daži politiķi domā. Daudzi cilvēki ir analītiski domājoši un prot atšķirt faktus no manipulācijām. Tāpēc nevajag censties iestāstīt vēlētājiem, ka ir sagatavota ideāla reforma, kas uzlabos ikviena cilvēka dzīvi, bet godīgi informēt gan par plānotajiem ieguvumiem, gan par iespējamajām problēmām.