Šobrīd zināmais stāsts ir par aizdomām, ka Igaunijā laika posmā no 2007. līdz 2015. gadam starp vietējām Swedbank un Danske Bank filiālēm, iespējams, notikuši šaubīgi naudas pārskaitījumi kopumā aptuveni 40 miljonu Zviedrijas kronu vērtībā (3,81 miljards eiro pēc kursa piektdien pēcpusdienā). Vēl pienākušas ziņas par varbūtēju bijušā Ukrainas promaskaviski orientētā prezidenta Viktora Janukoviča naudas kustību Swedbank filiālē Lietuvā. Protams, ja esi Swedbank klients, šādas ziņas neiepriecina, vēl jo vairāk, ja pastāv bažas, ka no finanšu regulatoru puses pārkāpumu gadījumā varētu tikt vērstas kaut kādas sankcijas. Lielāku nepatiku pret notikušo varētu izjust iedzīvotāji, kuri kaut cik mentāli pilnvērtīgā vecumā piedzīvoja PSRS sabrukumu un jūtas «apčakarēti» diezgan daudzajās deviņdesmito gadu finanšu peripetijās, sākot no naudas reformām līdz pirmo komercbanku uznākšanas un bankrota vilnim Latvijā, kā arī izmaiņām pensiju aprēķinos. Lai arī Swedbank gadījums uz šī fona ir pavisam cita – daudz mazāka – "kalibra", iespējams, ka kādam trauksmes sajūta par savas naudas drošību saglabājas, neraugoties uz to, ka šī notikuma tālākā attīstība uz ierindas Latvijas iedzīvotāja dzīvi, visticamāk, neatstās pilnīgi nekādu iespaidu. Pat tad, ja pārkāpumi tiks atrasti un tiem sekos sankcijas, ir stipri apšaubāms, ka tas traucēs bankai izpildīt savas līdzšinējās funkcijas un saistības pret klientiem. Jādomā, ka finanšu tirgus regulatori vēl ļoti labi atceras 2008. gadu, un jāšaubās, ka kāda no institūcijām būtu gatava "izslēgt" visam Ziemeļeiropas tirgum būtisku banku, kas līdzīgi zemestrīces izraisītajiem cunami viļņiem sagrautu reģiona ekonomiku. Tāpēc dažādu sankciju gadījumā bankas gan Eiropā, gan ASV maksā sodus, taču turpina ne tikai funkcionēt, bet arī pelnīt.
Vienlaikus nevar teikt, ka šmuce, ja tāda ir bijusi, varētu palikt nesodīta. Rietumu ekonomikās šajā ziņā ļoti efektīvs ir biržas akciju tirgus. Kopš brīža, kad atklātībā nāca ziņas, līdz piektdienas pēcpusdienai Swedbank akcijas cena Stokholmas biržā ir kritusies par nepilniem 19%. Tādējādi bankas lielie akcionāri, ja vien tiešām kaut kādā veidā varētu būt bijuši iesaistīti šaubīgajā naudas kustībā, par notikušo maksā ar sava īpašuma vērtības kritumu. Tas, iespējams, ir pat efektīvāks soda veids nekā tas, ko kredītiestādei piemērotu kāds no banku uzraugiem.
Irlielāmērāticams
Etičeskijs