Svārsta princips vēlēšanās un kritiskā masa

Tradicionāli rietumu politiskajā sistēmā jeb tā dēvētajās vecajās demokrātijās stabilitāti un līdzsvaru ir nodrošinājis princips, kad vēlēšanu rezultātā labējie periodiski nomaina kreisos, liberāļi – konservatīvos utt. – nosaukumiem šajā gadījumā nav īpašas nozīmes. Tajā pašā laikā kopš aukstā kara beigām vadošajās rietumvalstīs pie varas ir atradušies politiskie spēki, kuri gan vietējā, gan globālā mērogā virzījuši (kādēļ – tas jau ir cits stāsts) tikai vienu, nosacīti neoliberālo demokrātiju, kā arī tai atbilstošu globalizācijas versiju. Īpaši nozīmīga šajā ziņā, protams, ir ASV kā kolektīvo rietumu līderes loma, kur ar savstarpēji cieši saistītajiem demokrātijas eksportu un ekonomisko globalizāciju vienmēr vienlīdz centīgi ir nodarbojušies gan demokrāti, gan republikāņi, lai arī virknē svarīgu iekšpolitisko jautājumu starp abām partijām pastāv grūti pārvaramas pretrunas.

Vienlaikus kā demokrātijas eksportam, tā globalizācijas neoliberālajam variantam netrūkst arī ēnas pušu. Tā demokrātijas virzīšana nereti notiek ar metodēm, kuras daudz neatšķiras no viduslaiku misionāru fanātisma, bet starptautisko korporāciju un finanšu sektora centieni gūt maksimālo peļņu uz globalizācijas rēķina rada nopietnas ekonomiskās problēmas ievērojamai daļai pašu rietumvalstu iedzīvotāju. Ekonomiskās darbības pārcelšanas uz attīstības valstīm tiešas sekas ir lielāka nekā jebkad agrāk ienākumu nevienlīdzība, nacionālo biznesu iznīkšana, depresīvu reģionu parādīšanās, vidusšķiras izzušana utt. Ļoti ticams, ka problēmas varētu laikus novērst vai vismaz samazināt, ja nosacītos globālistus pie varas stūres periodiski nomainītu nosacītie antiglobālisti (nacionālo valstu un ekonomiku dominēšanas atbalstītāji). Tomēr, tā kā politikas veidošanā un publiskajā telpā dominē neoliberālās globalizācijas atbalstītāji, šāds līdzsvars līdz šim tā arī nav izveidojies, turklāt līdzsvara neesamības cēloņi ir galvenokārt subjektīvi.

Rezultātā ilgstoši ir krājušās negācijas, pie kam problēmas pamatā nav tikušas risinātas, bet ignorētas kā neatbilstošas dominējošajai teorijai, kas neko daudz neatšķiras no padomju laika posma prakses. Šobrīd ir sasniegta kāda kritiskā masa, bet ievērojama daļa rietumu sabiedrības ir zaudējusi uzticību politiskajai elitei, kamdēļ vieni pieprasa, vienalga, kādas, taču pārmaiņas, otri – atgriešanos pie tradicionālajām vērtībām un ekonomiskā nacionālisma.
Pastāv aizdomas, ka šāds pieprasījums būs aktuāls līdz pat brīdim, kamēr sistēmā neparādīsies līdzsvars, un tas nozīmē, ka mūs prognozējami «pārsteigs» vēl virkne šķietami negaidītu balsojumu iznākumu (un labi vēl, ja tikai balsojumu, nevis, piemēram, masu nemieru), kas ilgākā laika posmā novedīs pie būtiskām, šobrīd grūti paredzamām pārmaiņām.