Tendence vairāk rūpēties par darbiniekiem

Par darbiniekiem nevajag ''rūpēties''. Pirmkārt, darbinieki ir pieauguši un paši zina, kā izmantot savu laiku. Otrkārt, ir dzīve ārpus darba, ko nevar un nedrīkst jaukt ar darbu. Treškārt, cilvēks strādā ne jau rūpju, bet algas dēļ, bet rūpes neaizstāj un nekompensē algu.

ir arī pret mēģinājumiem nojaukt robežu starp darbu un mājām. Lai cik aizraujošs un interesants būtu darbs, pie darba vietas neviens nav pielaulāts un darbā nedzīvo, bet mājās nestrādā. Apšaubāmi ir arī ārpusdarba kolektīvie pasākumi - nav vēlēšanās arī brīvdienās redzēt tos pašus, atvainojiet manu slikto franču valodu, purnus un vēl no savas algas maksāt par to, ka darba vieta atņem pat brīvdienas. Skriet var arī vienatnē, bet nauda pašam noderēs - jo vairāk tāpēc, ka ''uzlabojumu'' sarakstā adekvāta alga vispār netiek pieminēta.

No privātās dzīves un paradumu izspiegošanas un uzbāzīgām reklāmām izvairās tā. Pēc iespējas mazāk dod svešiniekiem savus personas datus. Ievieš atsevišķu e-pasta adresi, kuru dod tikai spameriem un nevienam citam. Spameri izmisīgi gāž savu reklāmu adresē, kuru jūs pat neskatāties :D Mūzikas ierakstus vai filmas pērk veikalā, maksājot skaidru naudu. Vēlams ik pa laikam pamainīt veikalus, lai nerastos atkarība no viena. Sociālos tīklus vai nu nelieto vispār IBO ŅEH vai lieto ar izdomātu vārdu - ne tāpēc, ka netā tiktu darīts kas nelikumīgs, bet tāpēc, ka visiem viss nav jāzina. Ak jā, filmas reizēm mēdz arī spert, sevišķi tās, kuru veikalā nav :D

''darbinieku kļūst arvien mazāk'' - pēdējos 100 gados cilvēku skaits to vien dara kā pieaug un abaolūtais vairums strādā. Kāpēc? Tāpēc, ka automatizācija, padarot nevajadzīgu vienu profesiju, rada vairākas jaunas. Piemēram, auto izspieda ormaņus, bet reizē ar mašīnām parādījās auto vadītāja, dizainera, inženiera, mehāniķa utt. specialitāte. Piemērs gan nav īsti pareizs, jo vēl šodien var sameklēt ormaņus, bet cilvēkam, kurš prot rīkoties ar viduslaiku zobenu, var atrasties algots darbs specialitātē - konsultēt un trenēt aktierus vai pašam filmēties, mācīt interesentus un apgaismot sazombēto publiku, ka viduslaiku bruņinieks varēja gan skriet, gan lēkt, gan piecelties kājās un viņam vajadzēja nevis stundu, bet divas minūtes, lai tiktu laukā no bruņām. Cilvēks ir konservatīvs radījums un jaunais ne vienmēr pilnīgi izspiež veco.

Nav arī skaidrs, kas optimistiskajai kundzītei liek domāt, ka pēc sava personiskā tehnoparka un to nodrošinošo programmu apmaksas vēl paliks nauda, lai nemitīgi iepirktos, un kāda vajadzība izspiegot ģimenes locekļus? Mēs taču apmēram zinām cits cita paradumus un, ja kādreiz vajag izņēmuma kārtā noskaidrot, cikos kurš būs mājās, var izņēmuma kārtā piezvnīt un pajautāt un vispār visai pasaulei, atvainojiet manu slikto franču izrunu, ŅEFIG zināt, kur es esmu un ko daru. Tāpat es varu nolemt, ka vārtus ir vieglāk atvērt ar rokām nekā maksāt par vēl vienu tehnobrīnumu, bet obligātas mūzikas manā mājā nekad nav bijis, nav un nebūs. Starp citu, šī obligātā mūzika atkal maksās naudu!

Vēl atliek noskaidrot, kurš apmaksās visas šīs daudzās viedierīces, datorus, to programmas, antivīrusus, otrās līnijas antivīrusus (ja kāds nezināja - viens ideāls antivīruss, kurš nelaiž cauri pilnīgi neko, dabā neeksistē) kontrļaunatūras un kontrspama programmas un nepārtrauktus bezvadu sakarus starp visiem šiem elektronikas brīnumiem? Aleksandrs Sergejevičs Puškins, Roma Melnieks vai varbūt intervējamā kundzīte?

Tātad darba dienas beigās es izmisīgi sūtu ziņas autiņa datoram, kurš tās nesaņem, jo jau otro stundu nevar izkļūt no cikla ''zilās nāves ekrāna riņķadancis a.k.a. kļūda-pārstartēšanās-kļūda utt.'' Tāpēc autiņš ar piespiedu evakuatoru dodas uz stāvvietu, no kuras man viņu vajadzēs izpirkt plus evakuatora pakalpojumi plus PVN, jo pēc darba tajā ielā nedrīkst stāvēt, bet es nospļaujos un eju mājās kājām - grupējums ''Al Bagdadi un visiem kājas pret sauli'' jau otro dienu terorizē, hakerē un fakerē pilsētas viedtaksometru sistēmu. Tā kā uz vakariņām mājās nepaspēšu, ieeju kafejnīcā paēst un no turienes zvanu ledusskapim. Viedtālruņa baterija tieši tajā brīdī pasaka BUM un es, ja vien vēlos, varu kvalificēties afrikānu virsaiša lomai, jo ģīmis man melns kā ogle. terora aktu man tomēr nepiešuj, jo citu cietušo, izņemot mani, nav.

Kā lai te neatceras 1950. gadu fantastiku par pilsētām, kur visu ietvju vietā būs slīdošie celiņi, visas durvis automātiski veramas, katram būs personiskais helikopters, bet plīti darbinās reaktors? Jā, šodien ir slīdošie celiņi, automātiskās durvis, helikopteri un rektori. Bet ne visur un ne katrā mājā!

tikai kā ir dzīvē.Visi samācījušie skaisti runāt,bet darītāji švaki.

lai būtu ticami.