Tiek kultivēts mīts, ka nabadziņi valsts iestādēs sabiedrības labā strādā septiņas dienas nedēļā 24 stundas ik dienu, par to saņem niecīgu samaksu un cieš no tā, ka nepateicīgā sabiedrība nerīko suminājumus zem ministriju logiem, neklāj sarkanos paklājus pie valsts iestāžu durvīm, nedzied politiķiem un birokrātiem slavas dziesmas, bet atļaujas valsts iestādes kritizēt! Savukārt privātajā sektorā gan cilvēki strādājot maz, pelnot daudz un saņemot vairāk atzinības.
Patiesībā apgalvojums, ka publiskajā sektorā salīdzinājumā ar privāto sektoru esot niecīgs atalgojums, ir sabiedrības maldināšana, kas adresēta tiem iedzīvotājiem, kuri naivi tic visam, ko stāsta politiķi.
Centrālā statistikas pārvalde (CSP) vēsta, ka pagājušā gada 3. ceturksnī ''mēneša vidējā bruto darba samaksa privātajā sektora bija 1144 eiro, sabiedriskajā sektorā – 1160 eiro, bet vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, – 1125 eiro''. Tātad statistikas datos ir labi redzams, ka vidējā alga privātajā un publiskajā sektorā būtiski neatšķiras. Nav arī pamata mītam, ka algas publiskajā sektorā vispār nepieaug. 2020. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2. ceturksni, vidējā alga sabiedriskajā un vispārējās valdības sektorā palielinājās par 1,9%, rāda CSP dati.
Bieži arī tiek apgalvots, ka publiskajā sektorā nevar īstenot elastīgu atalgojuma politiku, taču to, ka arī šādam apgalvojumam nav pamata, pierāda nesen izveidotais Vakcinācijas birojs, kurā algu līmenis ievērojami pārsniedz vidējo atalgojumu Latvijā. Turklāt pagaidām pat neviens šī biroja jūsmīgākais apbrīnotājs nav spējis argumentēti noformulēt to, kādi būs šī biroja reālie (nevis manipulatīvās, salkanās sabiedrisko attiecību kampaņās sadzejotie) darba rezultāti.
Te jāuzsver, ka valsts sektoram, un it īpaši valsts pārvaldes augstākajai vadībai, būtu jāstrādā pie tā, lai augtu mūsu sabiedrības kopējais labklājības līmenis. Latvijā minimālā alga – 500 eiro – ir viena no zemākajām Eiropas Savienībā (ES) un zemāka nekā Baltijas kaimiņvalstīs.
Arī citi iedzīvotāju labklājību raksturojošie dati rāda, ka mūsu sabiedrība ir viena no trūcīgākajām ES.
Diemžēl pat mūsu valdības rīcība neliecina par to, ka tiek strādāts pie tā, lai Latvija no Covid-19 krīzes izietu kā turīgāka, ekonomiski konkurētspējīgāka valsts.