Mums bija diezgan grūti atrast laiku šai intervijai, jo, izrādās, Eiropas Parlamenta deputāte strādā arī, kad nedēļas nogalē atbraukusi uz Latviju.
Deputātiem pēc definīcijas ir jāpavada četras dienas Briselē vai Strasbūrā, un tad piektdien, sestdien, svētdien skaitās darbs mītnes zemē jeb vēlēšanu iecirkņos. Kad atbraucu, man laiks sadalīts burtiski pa stundām – ir dažādas tikšanās, kas saistītas ar darbu, tāpat jāapzina, kas notiek Latvijā, jo viena lieta, ko vēsta mediji, cita – personiskas sarunas ar cilvēkiem. Tāpat laiks jāatrod privātām vajadzībām – lai nopirktu ko dzīvei vajadzīgu vai, piemēram, aizietu pie friziera.
Briselē tam laika nepietiek?
Var strādāt visādi. Es par sevi varu runāt – no rīta uz darbu nāku ap deviņiem, darba diena beidzas vakarā ap desmitiem. Un tā jau 13 gadu, kopš esmu ievēlēta Eiropas Parlamentā. Mēs esam palikuši tikai trīs no 2014. gada – pirmā sasaukuma, kurā bija pārstāvēta Latvija. Interesantā kārtā visu uzvārdi ir alfabēta beigās – Vaidere, Zīle, Ždanoka.
Kas ir tas, kas aizņem laiku? Ne jau vienkārši tukša atsēdēšana sapulcēs?
Bez tā, ka ir jāpiedalās sanāksmēs, kas tiešām neaizņem lielāko darba daļu, daudz jāstrādā ar dokumentiem, dažādiem ziņojumiem. Es pašlaik strādāju Budžeta komitejā un Iekšējā tirgus komitejā, iepriekš 10 gadus nostrādāju Ārlietu komitejā, biju arī cilvēktiesību koordinatore savā frakcijā, tāpat esmu strādājusi Vides un pārtikas drošuma komitejā un arī Starptautiskās tirdzniecības komitejā.
Nav tā, ka Krievija pakāpeniski kļūst aizvien ietekmīgāka ES struktūrās caur sev lojāliem cilvēkiem? Zinām, ka vairāki mūsu valsti pārstāvošie atklāti simpatizē kaimiņvalsts politikai.
Kopumā vērtējot, noteikti nē, jo Krievijas būtība ir saskatīta. Deputāti skaidri redz, kā Krievija uzvedas. Ja kādreiz teica, ka mums Baltijas valstīs pagātnes notikumu ietekmē pret Krieviju īpaša attieksme, tad tagad visi sapratuši, kas ir kas. Tie, kuri nav sapratuši vai arī finansiālu vai citu apsvērumu dēļ negrib saprast, paliek pie saviem uzskatiem, bet lielākā daļa deputātu tomēr domā un analizē. Ko gan es redzu (bet to saviem spēkiem nevaru pierādīt, tas ir tikai mans viedoklis), ka, manuprāt, varētu būt, ka ietekmes aģenti ir manāmi ierēdņu vai politisko grupu darbinieku vidū. Tāds iespaids rodas pēc tā, ko cilvēki runā, kādi parādās materiāli u. tml. Atliek secināt, ka Eiropas Parlaments pats sevi neaizsargā. Ja deputāts ir vēlēts cilvēks, ir jāpieņem tāds, kāds ir, pat ja strādā pret savu valsti, kā diemžēl gadās – tāda nu ir demokrātija –, taču algotos darbiniekus gan vajadzētu vairāk vētīt, arī papētot, ko darījuši pagātnē – ja kāds cilvēks ir, piemēram, izraidīts no kādas vēstniecības, kad valsts ir iestājusies NATO, vai būtu pieļaujams, ka viņš strādā Eiropas Parlamentā? Vai, piemēram, cilvēkam, kurš bijis spiests atstāt darbu Ārlietu ministrijā, būtu jāļauj strādāt ES institūcijās? Domāju, ka ES struktūrām vajadzētu vairāk sevi aizsargāt, jo pasaule ir mainījusies, diemžēl, pēdējā laikā kļuvusi ļoti trausla. Tiesa, arī attieksme pret drošības jautājumiem dažādu valstu pārstāvjiem ir atšķirīga – tiem, kas dzīvo pie ES ārējās robežas, tā ir viena, tiem, kas vidienē – cita.
Arī plašāk raugoties, katram svarīgākas ir savas valsts intereses...
Varbūt mēs, latvieši, tradicionāli – šajā gadījumā es par sevi nerunāju, bet kopumā – esam ārkārtīgi disciplinēti un bieži vien baidāmies aizstāvēt savas intereses. Eiropas Parlamentā var tikai pamācīties no citām tautām, cik ļoti aizstāv savējās. Piemēram, šobrīd horvāti ļoti redzami iestājas par to, ka Horvātijā jābūvē sašķidrinātās gāzes terminālis.
Lai ko tādu virzītu, eiroparlamentāriešiem jādarbojas ļoti ciešā saistībā ar savas valsts valdību. Mūsu deputātiem tāda saikne ir?
Savstarpējā komunikācija visu laiku notiek. Man šajos 13 gados bijusi, manuprāt, ļoti laba sadarbība ar ministrijām. Arī premjerministrs Māris Kučinskis ir ticies ar Latvijas delegāciju – izstāstījām, pie kādiem jautājumiem strādājām, kādas mums ir intereses.
Un Valsts prezidentu?
Nē, lai gan es domāju, ka tas būtu bijis ļoti noderīgi.
Lielbritānijā dzīvojošiem tautiešiem, tāpat arī mūsu uzņēmējiem, tagad lielas bažas par to, kā noslēgsies Brexit sarunas. Vai sanāk viņus uzklausīt par šo tēmu, un vai ir iespējams viņu intereses aizstāvēt?
Vispirms jau jāsaka, ka par šo jautājumu visiem ir milzīga neskaidrība un tur neko nevar izdarīt. Sākas sarunas, scenāriji var būt ļoti dažādi. Viss, pirmkārt, atkarīgs no tā, kā briti izies no ES – vai pieklājīgi, ja tā var teikt, saprotot, ka ne jau mēs viņus izgrūdām, ka tā tomēr bija viņu vēlme izstāties un līdz ar to viņi nokārtos savas saistības, vai arī viņi pateiks "mēs izejam un viss". Ja Apvienotās Karalistes premjerministre Terēza Meja ir racionāli domājoša, tad ārlietu ministra Borisa Džonsona izteikumi bijuši diezgan asi. Mēs pašlaik daudz runājam, kādas būs mūsu pilsoņu tiesības, strādājot Lielbritānijā, kādas būs viņu pilsoņu tiesības, strādājot ES. Man personīgi, protams, ļoti gribētos, lai tie spējīgie, zinošie tautieši, kuri pašlaik strādā Apvienotajā Karalistē, atgrieztos Latvijā, jo mums viņi ir vajadzīgi. Jo man šķiet pilnīgi nepieņemams tas, ko kādreiz dzird: "Kad Latvijā viss būs sakārtots, tad mēs atgriezīsimies!" – kuri tad būs tie, kas sakārtos un kā labā? Mums – visiem pilsoņiem – ir jārūpējas par savu valsti.
Visu sarunu ar Inesi Vaideri lasiet otrdienas, 18.jūlija laikrakstā Diena!
rezumē
lustrāciju okupantu pakalpiņiem!
Kāpēc